Ienāc lietū un pasēdi pie sevis

Mēs bieži runājam par bērniem skaitļos – pabalstos, iespējās, nākotnes drošībā.
Bet vēdiskā gudrība atgādina ko pavisam citu:
bērns nav rezultāts, nav projekts un nav aprēķins.
Viņš ir dvēsele, kas ienāk ģimenē ar savu karmisko ceļu.
Ar uzdevumu ne tikai dzīvot, bet arī dziedināt.
Un, kamēr mēs domājam, kā dot vairāk,
Garsnuķītis Ganeša klusām klausās un smaida –
jo patiesais spēks vienmēr ir bijis mīlestībā un klātbūtnē.

Mēs bieži meklējam mieru sarežģītos veidos.
Meditācijās, tehnikās, garās praksēs.
Bet reizēm pietiek ar sauju graudu sniegā.
Jo, kad sirds sāk dot, tā pati kļūst pilna.
Varbūt tieši tāpēc senči tik ļoti cienīja dabu.
Gan vēdiskajā tradīcijā, gan senlatviešu dzīvesziņā palīdzība dzīvām būtnēm tika uzskatīta par svētu. Jo tas nav tikai labs darbs.
Tas ir veids, kā saglabāt dzīvu savu dvēseli.

Jaunībā šķiet, ka mīlestībai atnāk kā zibens.
Ar trīcošām rokām, negulētām naktīm un tauriņiem vēderā.
Toreiz mēs to saucām par likteni.
Vēlāk dzīve iemāca ko citu.
Īstā mīlestība nekrīt no debesīm.
Tā aug lēni.
Kā koks.
Kā māja.
Kā pavards, kurš deg gadiem.
Un tikai tad sākas patiesais stāsts.

Dažreiz mēs domājam, ka dzīvē pietrūkst zināšanu, pareizu padomu vai vēl viena plāna.
Bet visbiežāk pietrūkst godīgas sarunas — ar sevi.Šis ir viens no tiem brīžiem, kad es apstājos, apsēžos pie galda un ļauju sev uzdot jautājumu, no kura parasti bēgam:
vai es tiešām visu varu kontrolēt?
Atbilde atnāca nevis kā formula, bet kā saruna.
Klusā, mierīgā balsī.
Ar Garsnuķīti.