Ienāc lietū un pasēdi pie sevis

Mūsdienu cilvēks dzīvo starp daudzām garīgām pasaulēm. Informācija ir brīvi pieejama, ceļi krustojas, ticības savijas. Meklējot dzīves jēgu, mēs bieži neizvēlamies vienu virzienu — mēs klausāmies, jūtam, atceramies un savienojam. Šis teksts ir par garīgumu bez robežām, par atvērtību, kas nav pretrunā saknēm, un par spēku, kas rodas, kad cilvēks ļauj sev ticēt pa īstam.

Dusmas mums rodas ne tikai marsa dienā, arī ikdienā un svētku dienā tā mūsos deg. Tas ir brīdis, kad drosme var pārvērsties konfliktā vai arī – drosmē klusēt un ieklausīties, bet neapvainoties un analizēt. Karma nesākas tajā, ko mums nodara, bet gan tajā, kā mēs izvēlamies uz to reaģēt

Jaunībā šķiet, ka mīlestībai atnāk kā zibens.
Ar trīcošām rokām, negulētām naktīm un tauriņiem vēderā.
Toreiz mēs to saucām par likteni.
Vēlāk dzīve iemāca ko citu.
Īstā mīlestība nekrīt no debesīm.
Tā aug lēni.
Kā koks.
Kā māja.
Kā pavards, kurš deg gadiem.
Un tikai tad sākas patiesais stāsts.

Ir dienas, kad mēs kustamies bez apstāšanās. Darām, domājam, plānojam, atbildam, skrienam no viena uzdevuma pie otra. Un tomēr – jo vairāk darām, jo biežāk iekšā parādās tukšums. Nogurums bez piepildījuma. Sajūta, ka laiks ir pagājis, bet es pati tajā neesmu īsti bijusi.
Šī nav stāsts par slinkumu. Un ne par disciplīnas trūkumu. Šis ir stāsts par uzmanību. Par to, kā mēs to pazaudējam, kāpēc prāts skrien ātrāk par rokām, un kāpēc tik daudzi no mums dzīvo pastāvīgā “vēl jāizdara” sajūtā, pat tad, kad darbi nekad nebeidzas.
Šis ir stāsts par ilūziju, ka, darot vairāk, mēs kļūsim vērtīgāki. Ka aizņemtība mūs pasargās. Ka kustība aizpildīs tukšumu. Un par kluso iespēju atgriezties — nevis pie perfektas dzīves, bet pie sevis tajā.