Ir diennakts mirkļi, kuriem Austrumu gudrie jau pirms gadu tūkstošiem pievērsa īpašu uzmanību. Laiks pirms saullēkta un pāreja starp gaismu un tumsu tika uzskatīti par brīžiem, kad ārējais troksnis norimst un cilvēkam kļūst vieglāk sadzirdēt pašam sevi.
Ājurvēdā rudens ir laiks, kad dabā pieaug vēsums, sausums, vējš un mainīgums. Šīs īpašības saista ar Vata došu, un tās var ienest vairāk nemiera arī mūsu ikdienā — gribas steigties, domas kļūst izkaisītākas, ķermenis ātrāk sajūt aukstumu.Tāpēc rudenī ājurvēda iesaka pretējo — vairāk siltuma, regularitātes un miera.Silts, gatavots ēdiens sasilda no iekšpuses. Silta tēja, zeķes…
Sen, kad lauku sētā vasaras dienās laiks ritēja savādāk, tēju nevis pirka veikalā, bet gan ar rokām un mīlestību gatavoja paši. Tas bija vesels rituāls, kas vēlāk, ziemas vakaros, piepildīja visu māju ar siltu, neticamu aromātu, bet cilvēku – ar dabas spēku, veselību, mīlestību un mierīgu labsajūtu. Šī tēja glabā sevī bērnības garšu, sauli un vecvecāku gādīgās rokas.
Šis ir stāsts par žogu, kas ir par zemu, lai mūs pasargātu no svešiem skatieniem, un par augstu, lai mēs spētu viens otram patiesi ieskatīties acīs. Kaimiņu būšana ir viena no sarežģītākajām “dzīves skolām”, jo tieši tur mēs tiekam pārbaudīti uz viscilvēciskākajām vājībām.
Mēs bieži dzīvojam ilūzijā, ka iemīlēšanās ir galamērķis. Ka tajā brīdī, kad sirds sāk pukstēt straujāk un pasaule sašaurinās līdz viena cilvēka tēlam, mēs esam atraduši “to vienīgo”.
Kas ir patriotisms? Vai tas ir tad, kad es priecājos par savējiem hokejā vai Eirovīzijā?
Tā laikam ir piederības sajūta. Un tā nav tikai par uzvaru. Tā ir apziņa: šie ir mani cilvēki, un es esmu daļa no viņiem. Īstais spēks nav tikai spējā uzvarēt kopā. Tas ir spēks palikt kopā arī tad, kad neizdodas.
Bieži vien frāze “man nepatīk iet pie ārsta” slēpj daudz dziļākus procesus nekā vienkāršu nepatiku pret medicīnas iestādēm. Ja mēs ielūkojamies šajās bailēs vērīgāk, mēs redzam, ka tā ir tieša sastapšanās ar nezināmo un eksistenciālu jautājumu: “Kas būs, ja es uzzināšu kaut ko tādu, kam neesmu gatavs?”
Kad bērna dzīvē ienāk tēvs. Viņš ir mūsu pirmā autoritāte un pirmais vīrišķais spēks, caur kuru mēs mācāmies drošību, robežas un drosmi stāvēt pašiem uz savām kājām. Attiecības ar tēvu un mūsu iekšējā Saules gaisma ir cieši saistītas: tās nosaka, cik droši mēs jūtamies pasaulē un vai uzdrīkstamies spīdēt savā patiesajā spožumā. Šis ir stāsts par to, kā tēva klātbūtne un Saules enerģija veido mūsu ceļu no bērnības līdz pat pieauguša cilvēka pašcieņai.
Bērns ne vienmēr saņem ideālu mammu.
Mamma ne vienmēr saņem vieglu bērnu.
Bet dvēseles bieži satiekas tieši tur,
kur caur mīlestību jāmācās kļūt apzinātākiem.
Mīlestība nav tikai klusa jūra un bezgalīga saskaņa; tā ir dzīva sastapšanās starp divām atšķirīgām pasaulēm, pieredzēm un sirdsbalsīm. Pat visciešākajās attiecībās reizēm uzvirmo vētras, taču nevis miers bez strīdiem nosaka laulības stiprumu, bet gan mūsu drosme pēc katras sadursmes atkal un atkal būvēt tiltu vienam pie otra. Tā ir prasme saudzēt otru pat tad, kad pašam sāp, un spēja nepazaudēt cieņu brīžos, kad vārdi kļūst asi.
Pateicība nav tikai pieklājības žests vai nejauši izmests vārds – tā ir kā gaisma, kas izkliedē egoismu un ļauj ieraudzīt, ka katrs mūsu dzīves mirklis ir dāvana, ko sarūpējis Visums, cilvēki un pati daba. Kad mēs iemācāmies pateikties, mēs beidzot ieraugām pasauli tādu, kāda tā ir – dāsnu, brīnumainu un bezgalīgi mīlošu.
Šis raksts ir par to, kāpēc mēs bieži jūtamies nelaimīgi un kā senās zināšanas var palīdzēt mums atkal atrast ceļu atpakaļ pie sevis — pie sava iekšējā klusuma un piepildījuma.
Pēc Džjotiš astroloģijas šī ir viena no jaudīgākajām starta platformām šajā gadā. Šī nav vienkārši “laba diena” — tā ir diena, kurā iesāktais transformējas paliekošā rezultātā.
Tas, ko tu šodien sāksi, neizplēnēs. Tam būs turpinājums.
Tāpēc šodien nav jāpaspēj viss. Sāc vienu lietu, kurai tu patiesi vēlies redzēt ilgtspējīgu attīstību.
Ir dienas, kad viss it kā ir kārtībā. Nav nekā īpaša, kas satrauktu.
Un tomēr… kaut kas iekšā nav mierīgs.Tas ne vienmēr sākas ar domu.
Biežāk tas sākas ar sajūtu. Kaut kur ķermenī – sirds, kunģis vai elpa. Un tikai pēctam tam pievienojas prāts, kas sāk diktēt savus noteikumus.
Tagad, kad saule sāk spīdēt spožāk, daudzi un es tai skaitā, jūtas nedaudz sabijusies par to, ka sirdī nav tik gaišs kā aiz loga. Garsnuķītis domīgi skatās uz mani saglauž savas lielās ausis, jo viņš zina – pavasara gaisma izceļ ne tikai pirmos asnus un atplaucē pirmos pumpurus, bet atklāj arī visus putekļus un ēnas, kas pa ziemu sakrājušies dvēseles kaktos.