Klusie Ziloņa Stāsti

Šorīt gaisā ir vairāk viegluma.
Domās parādās kustība, un rodas sajūta, ka kaut kas sāk elpot brīvāk.
Šī nav smaga diena.
Tā aicina nevis spiest — bet ļaut lietām kustēties dabiskāk.

Daži jautājumi neatnāk no grāmatām. Tie neatnāk arī no sāpēm, bet piedzimst klusumā vai vienkārši vērojot cilvēkus – kā mēs runājam un kā izmantojam viens otru sīkumos. Kā nosodām tos, kuriem ir vara. Un tad kādā brīdī rodas doma, tik klusa, ka gandrīz bail to izteikt: varbūt nauda un vara cilvēku nebojā, varbūt tā tikai parāda, kas jau pašā cilvēkā ir. Un varbūt jautājums nav par viņiem, varbūt jautājums ir par mums.

Ir brīži, kad dzīve atver durvis.
Un mēs stāvam uz sliekšņa —
ar sapņiem vienā rokā
un bailēm otrā.Pavasaris vienmēr atnes šo sajūtu.
Kaut kas mūs sauc uz priekšu…
bet kaut kas vēl tur.

Garsnuķīt, sēdi klusu un klausies, jo šis stāsts ir par to, kā pavasara saulē neapdegt un kā dārzā nenosmakt. Tas ir stāsts par trim cilvēkiem, vienu lietussargu un robežu, kas ir smalka kā zirnekļa tīkls, bet stipra kā ozola miza

Raudāt nav slikti. Tas nozīmē, ka tava sirds vēl nav kļuvusi cieta

Drosme nav baiļu trūkums, bet rīcība par spīti tām. Daudzi domā, ka labs runātājs ir tas, kuram nav baiļu. Bet patiesībā vislielākie vārdi nāk no tiem, kuri ir iemācījušies sadraudzēties ar savu trīcošo balsi. Šodien mēs runājam par drosmi būt īstam, nevis perfektam

Dusmas mums rodas ne tikai marsa dienā, arī ikdienā un svētku dienā tā mūsos deg. Tas ir brīdis, kad drosme var pārvērsties konfliktā vai arī – drosmē klusēt un ieklausīties, bet neapvainoties un analizēt. Karma nesākas tajā, ko mums nodara, bet gan tajā, kā mēs izvēlamies uz to reaģēt

Mēs bieži lietojam vārdu “karma” kā spriedumu vai neizbēgamību, taču patiesībā tas ir stāsts par kustību. Par to, kā mēs no mazas domas sēklas izaudzējam savu likteni. Karma nav nekas mistisks – tā ir mūsu šī brīža izvēle, ko darīt ar to mantojumu, ko esam saņēmuši.
Karma nav sods, tā ir ceļa karte.

Ar gadiem mēs pamazām atklājam, ka mīlestība nav tikai tas spožais sākums. Tā ir arī berze, klusums, piedošana un spēja palikt tad, kad ilūzijas ir nokritušas.
Un tieši tad sākas īstā mīlestības skola.
Reizēm, lai to saprastu, vajag nevis vienu pavasari, bet veselu pusmūžu.

Mēs visi esam mīlestības kolekcionāri, taču lielākā daļa no mums krāj tikai tās spožos iepakojumus. Mēs dzenamies pakaļ iemīlēšanās reibonim kā tauriņi uz uguni, pat nenojaušot, ka degam nevis mīlestībā, bet savās nepiepildītajās gaidās.

Mūsdienu steidzīgajā ritmā mēs bieži aizmirstam, ka esam daļa no dabas. Mēs ēdam skrienot un domājam skrienot, taču, kosmiskie ritmi mūs aicina uz mirkli apstāties. Senās zināšanas par gavēni un atslodzes dienām nav tikai askēze – tā ir mīlestības izpausme pret savu ķermeni, ļaujot tam atelpas brīdi, lai tas spētu mūs nest tālāk ar jaunu jaudu.Šomēnes mums ir divas īpašas pieturvietas – 14. un 28. marts. Tās ir dienas, kad Mēness cikls un dabas enerģija visspēcīgāk palīdz mums atbrīvoties no liekā, lai mēs sagaidītu pavasari nevis noguruši, bet gan dzidri un atjaunoti.

Dažreiz vislielākā drosme nav doties cīņā ar pasauli, bet gan uzdrīkstēties apstāties un pajautāt sev patiesību. Vislielākais spēks slēpjas spējā ieraudzīt savas saknes un atpazīt savus klusos “zemūdens akmeņus”.

Mēs bieži meklējam mieru sarežģītos veidos.
Meditācijās, tehnikās, garās praksēs.
Bet reizēm pietiek ar sauju graudu sniegā.
Jo, kad sirds sāk dot, tā pati kļūst pilna.
Varbūt tieši tāpēc senči tik ļoti cienīja dabu.
Gan vēdiskajā tradīcijā, gan senlatviešu dzīvesziņā palīdzība dzīvām būtnēm tika uzskatīta par svētu. Jo tas nav tikai labs darbs.
Tas ir veids, kā saglabāt dzīvu savu dvēseli.

Reizēm diena paiet mierīgi, bet kāds viens teikums spēj izkustināt sirdi.
Un mēs paši brīnāmies – kāpēc tas tik ļoti ietekmē?
Kāpēc vienkāršs salīdzinājums var padarīt mūs mazākus?