Klusie Ziloņa Stāsti

Novembris sākas ar vēlmi būt tuvāk savējiem. Kopīgas brokastis, silta istaba, pazīstama balss telefonā — šodien šādām vienkāršām lietām var būt īpaša nozīme.

Mēness dodas pie Rohinī — savas mīļākās sievas. Pie skaistuma, tuvības un visa, ko gribas paturēt sev.
Taču arī patīkamas lietas uzdod nopietnus jautājumus. Vai mēs protam baudīt, nepārvēršot tuvību prasībā? Vai spējam priecāties par otra klātbūtni, nesākot viņu kontrolēt?
Līdz 09.56 Mēness vēl ir Krittikā, pēc tam ieiet Rohinī. Visu dienu tas atrodas Vērsī. Tradīcijā Rohinī saistīta ar radīšanu, augšanu, pievilcību un materiālās dzīves skaistumu. Tā atgādina arī par darbu, kas vajadzīgs, lai kaut kas izaugtu: attiecības, prasme, dārzs vai paša radīts darbs.

Ir cilvēki, kuru dotais turpina dzīvot mūsu ikdienā. Kāds iemācījis darbu, kāds palīdzējis grūtā brīdī, kāds pateicis vārdus, kurus atceramies vēl pēc gadiem.
Šodien vari vienam no viņiem pateikt paldies. Ceturtdienas un Ekādašī tradīcijas sasaucas pateicībā, mācībās un apzinātā izvēlē, kā izmantot to, kas mums dots.

Šodien var gribēties ātri ķerties pie lietas, īpaši tad, ja jāparūpējas par mājām vai savējiem. Taču rūpes reizēm izklausās pēc pavēles. Pirms pasakām: «Es taču zinu, kā tev būs labāk», ir vērts pajautāt, kāda palīdzība otram patiešām vajadzīga.
Diena vēdiskajā tradīcijā saistīta arī ar senču piemiņu. To var godināt pavisam vienkārši — aizdedzinot svecīti, atceroties kādu ģimenes stāstu vai turpinot labu ieradumu, ko esam saņēmuši no savējiem.

Ir rētas, kuras redz visi. Un ir tādas, par kurām zinām tikai mēs paši.Dažas paliek pēc operācijas, kritiena vai nelaimes gadījuma. Citas neatstāj nevienu zīmi uz ķermeņa, bet reizēm pietiek ar vienu vārdu, cilvēku vai pazīstamu situāciju, lai tās atkal uz mirkli iedzeltu.
Varbūt tāpēc jautājums nav tikai par to, kā sadziedēt rētu.Daudz grūtāks jautājums ir — ko mēs darām ar sevi pēc tam, kad esam sadziedējuši tās?

Vai piemiņas sveci veļu laikā aizdedzam mirušajiem vai sev?
Varbūt abiem.
Aizgājušajiem mēs to aizdedzam kā klusu pateicību.
Dzīvajiem — lai uz brīdi apstātos, atcerētos un ieraudzītu, ko nesam sevī.
Svece nemaina pagātni. Tā neatved cilvēku atpakaļ un neatbild uz visiem jautājumiem.
Taču tās mazā liesma rada vietu, kurā mīlestība drīkst pastāvēt līdzās skumjām, pateicība — līdzās sāpēm un piedošana — līdzās tam, ko nevaram aizmirst.

Mēs dzīvojam pasaulē, kur dažu sekunžu laikā varam sasniegt tālos Austrumus un tuvos Rietumus. Kur ziņa ir ātrāka par domu un pasaule kļuvusi pieejamāka par pienu tuvākajā veikalā.
Un tik ļoti, ļoti reizēm gribas, lai visa šī pasaule redz, cik mēs esam laimīgi.

Šorīt gaisā ir vairāk viegluma.
Domās parādās kustība, un rodas sajūta, ka kaut kas sāk elpot brīvāk.
Šī nav smaga diena.
Tā aicina nevis spiest — bet ļaut lietām kustēties dabiskāk.

Daži jautājumi neatnāk no grāmatām. Tie neatnāk arī no sāpēm, bet piedzimst klusumā vai vienkārši vērojot cilvēkus – kā mēs runājam un kā izmantojam viens otru sīkumos. Kā nosodām tos, kuriem ir vara. Un tad kādā brīdī rodas doma, tik klusa, ka gandrīz bail to izteikt: varbūt nauda un vara cilvēku nebojā, varbūt tā tikai parāda, kas jau pašā cilvēkā ir. Un varbūt jautājums nav par viņiem, varbūt jautājums ir par mums.

Ir brīži, kad dzīve atver durvis.
Un mēs stāvam uz sliekšņa —
ar sapņiem vienā rokā
un bailēm otrā.Pavasaris vienmēr atnes šo sajūtu.
Kaut kas mūs sauc uz priekšu…
bet kaut kas vēl tur.

Garsnuķīt, sēdi klusu un klausies, jo šis stāsts ir par to, kā pavasara saulē neapdegt un kā dārzā nenosmakt. Tas ir stāsts par trim cilvēkiem, vienu lietussargu un robežu, kas ir smalka kā zirnekļa tīkls, bet stipra kā ozola miza

Raudāt nav slikti. Tas nozīmē, ka tava sirds vēl nav kļuvusi cieta

Drosme nav baiļu trūkums, bet rīcība par spīti tām. Daudzi domā, ka labs runātājs ir tas, kuram nav baiļu. Bet patiesībā vislielākie vārdi nāk no tiem, kuri ir iemācījušies sadraudzēties ar savu trīcošo balsi. Šodien mēs runājam par drosmi būt īstam, nevis perfektam

Dusmas mums rodas ne tikai marsa dienā, arī ikdienā un svētku dienā tā mūsos deg. Tas ir brīdis, kad drosme var pārvērsties konfliktā vai arī – drosmē klusēt un ieklausīties, bet neapvainoties un analizēt. Karma nesākas tajā, ko mums nodara, bet gan tajā, kā mēs izvēlamies uz to reaģēt