Par mums, mammām, kad mīlestību sajaucam ar kontroli un īpašnieciskumu
Zini, Garsnuķīt, vissmagākais ir ieraudzīt “baļķi”savās acīs, taču “skabargu” cita mēs redzam ļoti labi.Dažreiz laulību neizjauc svešinieki, bet gan paši tuvākie. Ne tāpēc, ka viņi būtu slikti, bet tāpēc, ka viņi vēl nav iemācījušies palaist vaļā.
Ir mātes, kuras savā dēlā joprojām redz bērnu, nevis vīrieti vai citas sievietes partneri. Tas nav ļaunums, Garsnuķīt. Tā ir nepabeigta saikne un vajadzība pēc tuvuma, kas izpaužas kā īpašnieciskums. Tad robežas izplūst: padoms tiek dots kā rūpes, ietekme – kā mīlestība, bet kontrole – kā labais nodoms.
Kā pamanīt to mirkli?
Skaties uzmanīgi uz dārzu, Garsnuķīt:
• Rūpes ir kā lietus, kas veldzē. Tās jautā: “Vai tev vajag palīdzību?” un atkāpjas, ja atbilde ir “nē”.
• Kontrole ir kā vītenis, kas žņaudz. Tā nāk ar savu atslēgu, pārkārto tavus katlus un apvainojas, ja tu mēģini nostāties pati uz savām kājām. Kontrole barojas no otra nepastāvības.
Vīrieša tilts un lomu izvēle
Vīrietim šajā dārzā nav viegli. Viņš bieži paliek pa vidu starp māti, kura viņu izlolojusi, un sievieti, ar kuru viņš ceļ nākotni. Ja starp šīm pusēm nav skaidrības, vīrietis sāk dalīties. Viņš klusē, kad vajadzētu runāt, un cenšas visus nesāpināt, bet iekšā sakrājas spriedze.
Svarīgākā atziņa: Vīrietis nekļūst par sliktu dēlu, ja viņš nostājas savas ģimenes pusē. Viņš nekļūst par nodevēju – viņš kļūst par Vīrieti. Viņam nav jāizvēlas starp divām sievietēm, viņam jāizvēlas starp lomām. No dēla, kurš atskaitās, uz Partneri, kurš ir savas ģimenes balsts.
Burvju vārdi, kas sakārto dārzu
Lai šī jaunā ģimene augtu, tai vajag telpu. Un šo telpu sargā mierīgi, skaidri vārdi:
- “Paldies, es pats tikšu galā.” – Tas ir pierādījums, ka māte savu darbu ir padarījusi labi: dēls ir stiprs.
- “Es saprotu, ka tu uztraucies, bet šis ir MANS vai MŪSU lēmums.” – Vārds “mēs” uzvelk svētu robežu ap jauno ligzdu.
- “Es gribu, lai tu cienītu mūsu attiecības.” – Tas nav uzbrukums, tas ir lūgums pēc miera.
Sievietei, kura stāv blakus šādam vīrietim, nav jācīnās. Viņai nav jābūt skaļākai vai gudrākai. Viņai vienkārši jāpaliek mierīgai un savā vietā. Nestāvi viņam priekšā, nestāvi aiz muguras – stāvi blakus.
Noslēguma svētība: Katram sava vieta
Garsnuķīt, atceries šo: katra bērna svēts pienākums ir cienīt un mīlēt savus vecākus. Tā ir sakņu sajūta, bez kuras mēs nokalstam. Bet vecāku, un īpaši mūs, mammu, uzdevums ir mīlestību pārvērst mīlestībā, nevis kontrolē vai sacensībā.
Dēla dzīvē abām sievietēm ir īpaša nozīme, bet lomas ir dažādas. Māte iedod dzīvību un pamatu, bet sieva iedod spārnus un kopīgu rītdienu. Ja katra paliek savā vietā, dēlam nav jāplēšas uz pusēm.
Mazais zilonītis domīgi skatījās uz pavasara sauli: — “Tātad mīlēt nozīmē arī drosmi palaist?” Lielais zilonis noglaudīja viņam muguru: — “Jā, Garsnuķīt. Tikai tad, kad tu atlaid dūri, tajā var iesēsties tauriņš. Ja tu dūri turi cieši saspiestu, tu tauriņu vienkārši saplacini.”
Patiesība var būt mierīga. Un tikai tur, kur ir telpa elpot, mīlestība uzzied pa īstam
Mazi stāsti ar odziņu: 🍒
Garsnuķītis vēl brīdi klusēja un tad jautāja leilajam zilonim:
“Bet kā lai saprot, ka es kādu turu par ciešu?”
Lielais zilonis paskatījās viņam acīs:
“Ja otram blakus kļūst grūti elpot, tad tu turi.”
Mazais zilonītis atvēra plaukstu un sajuta vēju:
“Un ja es atlaižu?”
“Tad tas, kas ir tavs, paliks.
Un tas, kas nav — aizlidos.”
