Bailes nav ienaidnieks – Par drosmi iet tālāk, neskatoties uz bailēm
Garsnuķīt, nāc sēdies man blakus uz šī soliņa. Redzi, kā saule rotājas koku galotnēs? Ir pavasaris, gaiss vēl ir dzestrs un ass, bet zeme jau sāk elpot. Šis ir dīvains laiks – bērni beigs skolas, vērs vaļā lielos vārtus un gatavosies doties pretī saviem sapņiem.
Bet redzi, Garsnuķīt, tur pie vārtiem stāv arī tās… Bailes. Daži tām iziet cauri kā sienai, bet citi sastingst kā akmens tēli. Tu jautā, kāpēc tā? Es tev pastāstīšu, kāpēc vienam sirds sitas kā putnam, bet otrs nevar pakustēties.
- Kad dūmi aizsedz mēnesi
Zini, Garsnuķīt, senie viedie teica, ka mūsu prāts ir kā spožs Mēness naktī – mierīgs un skaidrs. Bet dažreiz šim Mēnesim uzbrūk dūmi, ko sauc par Rahu.
Rahu ir ilūzija, nezināmais un kaislības. Kad šie dūmi aptinās ap prātu, tās bailes pēkšņi izaug milzīgas! Tās nav īstas bailes, tie ir tikai dūmu tēli, kas šķiet kā nezvēri.
• Atceries: Bailes rodas tad, kad mēs aizmirstam, kas mēs esam. Kad mēs domājam, ka esam tikai mazi un trausli, mēs baidāmies saplīst. Bet patiesībā mēs esam kaut kas daudz lielāks.
Risinājums nav cīnīties ar dūmiem, Garsnuķīt. Tev vienkārši jāmācās sēdēt mierā, elpot un ļaut Mēnesim spīdēt spožāk. - Stāsti, ko mēs paņemam līdzi
Kāpēc viens iet uz priekšu, bet otrs nē? Viss atkarīgs no tā, kāda “drošā bāze” mums iedota līdzi. Iedomājies bērnu, kurš zina – ja viņš paklups, vecāki viņu nenosodīs, bet mīļi pacels. Viņam pasaule ir kā liels rotaļu laukums!
Bet ir bērni, kuru mugursomās ielikti citādi stāsti:
• “Nelien tur, būs slikti!”
• “Ko kaimiņi teiks?”
• “Labāk neizcelties, citādi dabūsi pa mizu.”
Šie vārdi ierakstās sirdī kā mazi, neredzami žogi. Un tad cilvēks nevis baidās no paša sapņa, bet viņš baidās no kauna. Viņš domā: “Ja man nesanāks, es vairs nebūšu nekas.” Un tad nekustēšanās šķiet drošāka par lidojumu. - Asinis, kas atceras
Bet ir vēl kaut kas, Garsnuķīt, ko pat zinātne tagad sāk saprast. Mēs sevī nesam ne tikai savus stāstus, bet visas savas dzimtas atmiņas.
Ja tavu vecvectēvu reiz izsūtīja vai ja tavā dzimtā ir bijuši lieli zaudējumi karā, vai ja ir bijuši nelaimes gadījumi, tavs ķermenis var būt “ieprogrammēts” uz pārlieku modrību. Tas ir tāds “piesardzības gēns”.
• Senčiem šīs bailes palīdzēja izdzīvot karos un badā.
• Bet šodien, pavasara saulē, šis gēns reizēm kļūdaini kliedz: “Briesmas!” tur, kur ir tikai jauns sākums.
Lielā ziloņa padoms
Mazais zilonītis paskatījās uz skolas ēku un nedroši vaicāja: — “Bet ja nu manas bailes ir stiprākas par manu sapni?”
Lielais zilonis nolieca galvu un nočukstēja: — “Bailes nav tavs ienaidnieks, Garsnuķīt. Tās ir tikai sardze, kas grib tevi pasargāt. Pasaki tām: ‘Paldies, ka rūpējaties, bet šodien es izvēlos iet.’ Bailes nesamazinās tāpēc, ka tu tās apkaro. Tās samazinās, kad tu sāc iet. Katrs solis uz priekšu ir kā saules stars, kas izkliedē Rahu dūmus.”
Redzi, Garsnuķīt? Ārā ir pavasaris. Ir laiks doties. Pat ja kājas nedaudz trīc, sirds zina ceļu.
Mazi stāsti ar odziņu: 🍒
Mazais zilonītis pabeidzot skolu paskatījās uz skolas vārtiem un klusi jautāja:
— Bet ja nu manas bailes ir stiprākas par manu sapni?
Lielais zilonis nolieca galvu un teica:
— Bailes nav tavs ienaidnieks, Garsnuķīt.
Tās ir sardze, kas grib tevi pasargāt.
— Ko tad man darīt?
— Pasaki tām: “Paldies, ka rūpējaties. Bet šodien es iešu.”
Bailes nepazūd tāpēc, ka tu ar tām cīnies.
Tās kļūst klusākas, kad tu sāc kustēties.
Katrs solis uz priekšu
ir kā saules stars,
kas izkliedē Rahu dūmus.
