|
🐘“Mans miers ir mans pamats, un mana diplomātija ir mans spēks.”🐘 |
Jaunībā šķiet, ka mīlestībai atnāk kā zibens.
Ar trīcošām rokām, negulētām naktīm un tauriņiem vēderā.
Toreiz mēs to saucām par likteni.
Vēlāk dzīve iemāca ko citu.
Īstā mīlestība nekrīt no debesīm.
Tā aug lēni.
Kā koks.
Kā māja.
Kā pavards, kurš deg gadiem.
Un tikai tad sākas patiesais stāsts.
Mēs bieži runājam par bērniem skaitļos – pabalstos, iespējās, nākotnes drošībā.
Bet vēdiskā gudrība atgādina ko pavisam citu:
bērns nav rezultāts, nav projekts un nav aprēķins.
Viņš ir dvēsele, kas ienāk ģimenē ar savu karmisko ceļu.
Ar uzdevumu ne tikai dzīvot, bet arī dziedināt.
Un, kamēr mēs domājam, kā dot vairāk,
Garsnuķītis Ganeša klusām klausās un smaida –
jo patiesais spēks vienmēr ir bijis mīlestībā un klātbūtnē.
Ir dienas, kad mēs kustamies bez apstāšanās. Darām, domājam, plānojam, atbildam, skrienam no viena uzdevuma pie otra. Un tomēr – jo vairāk darām, jo biežāk iekšā parādās tukšums. Nogurums bez piepildījuma. Sajūta, ka laiks ir pagājis, bet es pati tajā neesmu īsti bijusi.
Šī nav stāsts par slinkumu. Un ne par disciplīnas trūkumu. Šis ir stāsts par uzmanību. Par to, kā mēs to pazaudējam, kāpēc prāts skrien ātrāk par rokām, un kāpēc tik daudzi no mums dzīvo pastāvīgā “vēl jāizdara” sajūtā, pat tad, kad darbi nekad nebeidzas.
Šis ir stāsts par ilūziju, ka, darot vairāk, mēs kļūsim vērtīgāki. Ka aizņemtība mūs pasargās. Ka kustība aizpildīs tukšumu. Un par kluso iespēju atgriezties — nevis pie perfektas dzīves, bet pie sevis tajā.
Dažreiz mēs domājam, ka dzīvē pietrūkst zināšanu, pareizu padomu vai vēl viena plāna.
Bet visbiežāk pietrūkst godīgas sarunas — ar sevi.Šis ir viens no tiem brīžiem, kad es apstājos, apsēžos pie galda un ļauju sev uzdot jautājumu, no kura parasti bēgam:
vai es tiešām visu varu kontrolēt?
Atbilde atnāca nevis kā formula, bet kā saruna.
Klusā, mierīgā balsī.
Ar Garsnuķīti.
Es ilgi klusēju.
Skatījos, klausījos un mēģināju saprast, kur beidzas vārdi un kur sākas patiesība.
Jo arvien biežāk redzu, kā par garīgumu runā skaļi, bet dzīvo citādi.
Šis nav uzbrukums un nav mācība.
Tas ir mans kluss skatījums — par to, kas paliek, kad noņem lomas, titulus un skaistas frāzes.
Par garīgumu, kas nav bizness, bet dzīvesveids.
Robežu nenovilkšana bieži nav vājums.
Tā ir ilūzija, ka, ja būsi labs(a), Tevi mīlēs.
Kad robežas parādās, daži cilvēki pazūd.
Ne tāpēc, ka Tu kļūsti auksta,
bet tāpēc, ka viņi bija pieraduši pie Tevis bez robežām.
Robežas nav atteikšanās no mīlestības.
Tās ir atteikšanās no ilūzijas, ka mīlestība ir jānopelna.
Mūsdienu cilvēks dzīvo starp daudzām garīgām pasaulēm. Informācija ir brīvi pieejama, ceļi krustojas, ticības savijas. Meklējot dzīves jēgu, mēs bieži neizvēlamies vienu virzienu — mēs klausāmies, jūtam, atceramies un savienojam. Šis teksts ir par garīgumu bez robežām, par atvērtību, kas nav pretrunā saknēm, un par spēku, kas rodas, kad cilvēks ļauj sev ticēt pa īstam.
Nedod savu siltumu tur, kur nav cieņas un mīlestības.
Izvēlies klusumu, lai saglabātu siltumu, izvēlies godīgumu pret sevi, lai iegūtu īstus draugus.
Kad lietus lāses sit pa palodzi ir brīdis, kad apstājamies,parasti tas atnes lēnu, bet iekšēji dziļu stāvokli, tā ir iespēja beigt skriet. Lietus noskalo visu lieko un aiznes attīrīties uz zemes dzīlēm.