Dzīvesziņa

Lielā piektdiena nav skaļa diena.
Tā nenāk ar svētku sajūtu, bet ar apstāšanos.
Tas ir brīdis starp “vairs nav” un “vēl nav dzimis”.
Brīdis, kad pasaule it kā ievelk elpu.
Šis klusums nav tukšums.
Tas ir pilns ar nozīmi.
Tajā mēs varam sajust, cik trausla ir robeža starp dzīvību un beigām un sākumu,
starp zaudējumu un cerību,
starp tumsu un gaismu, kas vēl tikai nāk.

Zaļā ceturtdiena ir diena, kad cilvēks apstājas un sakārto.Ne tikai māju — arī sevi.
Logi tiek nomazgāti, kaktos izslaucīti putekļi,bet īstā tīrība sākas tur, kur acs neredz.
Šī ir klusa diena.Bez steigas. Bez liekiem vārdiem.Diena, kad vari pajautāt sev:
— ko es nesu līdzi, kas man vairs nav vajadzīgs?Un varbūt pirmo reizi — to nolikt malā.

Ja pilnmēness laikā ir mīlestība, tā kļūst dziļāka.
ja ir naids, tas kļūst skaļāks.
ja ir skumjas, tās kļūst smagākas.
Šī diena nav dota, lai cilvēks baidītos no savām emocijām.
Tā ir dota, lai viņš ieraudzītu to, kas viņā ir. Tuvākajās dažās dienās daudzi cilvēki jutīs iekšēju spriedzi, bet nesapratīs, no kurienes tā nāk. Kādam gribēsies strīdēties. Kādam pierādīt savu taisnību. Kādam pēkšņi atzīties jūtās. Kādam aiziet no kaut kā, kas sen vairs nav dzīvs.

Vēdiskā astroloģija saka —
ne viss ir jādara jebkurā laikā.
Ir dienas, kas atver, un ir dienas, kas aizver.
Ir brīži, kad sēkla iesakņojas viegli, un ir tādi, kad tā vienkārši guļ zemē.
Un šo ritmu visprecīzāk rāda Mēness.

Bieži vien vārds “režīms” asociējas ar ierobežojumiem, taču – tā ir mīlestība pret sevi, ietērpta struktūrā.
Veģetatīvā nervu sistēma “mīl” paredzamību. Kad mēs zinām, kas sekos, ķermenis var izslēgt trauksmes režīmu un pāriet atjaunošanās stāvoklī

Nodoma spēks – Ūdens “Ieprogrammēšana”Tā kā ūdens ir informācijas nesējs, katrs malks ir iespēja veikt mazu rituālu. Ūdens molekulas reaģē uz vibrāciju – vai tie būtu vārdi, mūzika vai tīrs nodoms.Atceries: Tu nedzer tikai šķidrumu, tu dzer informāciju, kas kļūs par tavu asinsriti, tavām domām un tavu rītdienas enerģiju. Vienkāršākā ikdienas prakse: Pirms cel glāzi…

Kad ziemas izraisīts pavasara nogurums, sadzīves rūpes un ilgais saules trūkums (kaut arī pēdējās dienas bijušas saulainas) mēdz sakrist vienlaikus. Tajās dienās, kad mēness un saule atrodas vienā punktā, viss šķietami sakāpina emocijas, radot vai nu pilnīgu apātiju, vai nemierīgu trauksmi. Nedaudz par to:

Vēlos padalīties ar senu budistu Trīs patiesību praksi, kas palīdz saprast dusmu iemeslus un apzināti ar tiem strādāt.Otrdiena pieder Marsam — enerģijas, gribasspēka, bet arī dusmu un aizvainojuma planētai.Ir cilvēki, kuros Marsa enerģijas jau dabiski ir daudz, ir cilvēki kam tā aktivizējas ik pa laikam.

Prakse brīdim, kad kāds netīšām uzkāpj uz varžacs, vai aizskar tēmu, kas sāp un nav sadzijusi. Tā ir ļoti sena un labi zināma prakse dažādās tradīcijās, kuru māca gan jogā, gan budismā, arī man to iemācīja mācoties Džjotiš. Marsa dienai (otrdienai) šāda prakse ir īpaši piemērota, jo Marss dod impulsu reaģēt ātri, bet šī metode palīdz impulsu pārvērst apziņā.

Cilvēki vienmēr ir meklējuši simbolus. Dabā, debesīs, kokos, ūdeņos.
Un reizēm — pavisam klusi — savā kumodes atvilktnē. Zilonis ir atgādinājums par to, ka var būt liels un varens, bet tajā pašā laikā – neizsakāmi iejūtīgs un trausls, nezaudējot savu viedumu. Kad Tavā telpā ienāk zilonis, kas iedvesmo, Tu radi sev mazu, bet jaudīgu “spēka salu”.

“2026. gada 17. februāris nav vienkārši kārtējais jaunmēneša sākums. Šis jaunmēness Amāvāsja sakrīt ar Saules aptumsumu, veidojot spēcīgu karmisku slieksni. Piedāvāju ieskatīties 17.februāra astroloģiskajā kartē un galvenajos akcentos, kuriem vērts pievērst uzmanību.”

Ja tu saskaries ar trauksmi, nemieru vai to, ko mūsdienās dēvē par veģetatīvo distoniju, zini – tava veģetatīvā nervu sistēma vienkārši ir nogurusi no nemitīgas “skriešanas”. Tā meklē mieru, bet prāts piedāvā tikai jaunas un jaunas diagnozes.Kamēr mēs sēžam telpās un mēģinām “izdomāt”, kā justies labāk, mūsu ķermenis patiesībā lūdz ko daudz vienkāršāku — kustību, elpu un telpu.

Ir brīži, kad dzīve šķiet skaļa, saraustīta un bez ritma.
Mēs darām daudz, domājam daudz, steidzamies — un tomēr jūtamies haotiski darbos.
Ieteikumi kā apstādināt sevi,
Lai atgrieztos savā dabiskajā ritmā.
Dažreiz pietiek ar īsu pauzi, vienu elpu, vienu atgādinājumu —
un viss atkal nostājas savās vietās.

Lūgšana kā stāvoklis
Šis nav stāsts par reliģiju.
Šis nav stāsts par pareizajiem rituāliem, pareizajām mantrām vai pareizo ceļu.
Šis ir stāsts par stāvokli.
Garīgums sākas nevis tad, kad cilvēks kaut kam pievienojas, bet tad, kad viņš apstājas.
Kad elpa kļūst dziļāka.
Kad prāts uz brīdi apklust.
Kad sirds vairs necīnās.
Lūgšana, mantra, gavēnis, kalpošana, darbs, klusums – tās ir tikai formas.
Patiesā būtība ir vibrācija, ar kuru mēs darām visvienkāršākās lietas.
Miers dziedina ātrāk nekā vārdi.
Apziņa – ātrāk nekā brīnumi.
Šajā telpā nebūs dogmu un piederības.
Šeit ir vieta klusumam, domai, dabai, dvēselei un pieredzei.
Jo svētvieta nav ārpus mums.
Tā pārvietojas kopā ar mūsu apziņu.
Garīgums nav bizness.
Tas nav statuss.
Tas ir stāvoklis, kurā cilvēks atgriežas pie sevis.