Kāpēc brīdī kad zeme sāk ziedēt un gaiss pielīst ar svaigo zaļumu un gaisu – Parādās Trauksme

Pavasaris ir atnācis. Diena kļūst garāka, daba mostas, un šķiet — arī mums vajadzētu justies labāk. Bet daudzi jūt pretējo. Iekšā parādās nemiers un saspringums. Garsnuķītis klusi stāv man blakus, pakustina ausis un ieklausās manā sirds ritmā. Viņš zina: kad viss sāk plaukt, mūsos esošais saspringums kļūst redzamāks.
No kurienes tas rodas?
Ne vienmēr nemiers sākas “tagad”. Bieži tas ir sakrājies kopums:
jūtīgāka nervu sistēma,
dzīves pieredze,
stress un audzināšana.
Pavasaris vienkārši to izceļ virspusē. Garsnuķītis domīgi pakasa snuķīti, saprotot, ka ķermenis tagad pārkārtojas — mainās gaisma, miegs un dienas garums. Ne visiem šī pāreja notiek mierīgi.
Kā tas izpaužas?
Sirdsklauves,
spriedze ķermenī,
nemiers bez skaidra iemesla,
bezmiegs vai bailes par veselību.
Bieži vien galvā sāk skanēt nepatīkama doma: “Kaut kas ar mani nav kārtībā.” Garsnuķītis mīļi piemiedz ar aci. Viņš redz šo apburto apli: parādās sajūta ķermenī, visa uzmanība aiziet uz to, spriedze palielinās, prāts sāk stāstīt briesmīgus stāstus, un bailes pieaug.
Ko nevajadzētu darīt?
Mēs bieži paši barojam šo apli, cenšoties sajūtu “izslēgt” ar spēku, meklējot diagnozes internetā vai paliekot vieni ar savām domām pārāk ilgi. Garsnuķītis viltīgi nosmīkņā — viņš zina, ka cīņa ar nemieru tikai padara to stiprāku.
Ko vajadzētu darīt?
Viss ir vienkāršāk, nekā šķiet. Mazās lietas strādā vislabāk:
• Kustība (pastaiga dabā);
• Dziļāka elpošana;
• Sava dienas ritma turēšana;
• Informācijas trokšņa samazināšana;
• Saruna ar kādu, kurš saprot.
Kā atslābināties?
Reizēm nevajag tūlītēju “risinājumu”. Vajag nomierināt ķermeni. Ūdens, klusums, atkārtojošas darbības vai vienkārši roka uz tās vietas, kur jūti spriedzi. Garsnuķītis apsēžas tev blakus, silts un stabils, ļaujot tev vienkārši būt šajā brīdī.
Darbs mūža garumā
Šis nav stāsts par to, ka vienā dienā viss pāries. Tas ir stāsts par to, ka tu iemācies sevi saprast un nomierināt. Pamazām jūtīgums kļūst par tavu spēku, nevis par bailēm. Garsnuķītis sajūsmā paceļ snuķīti — viņš redz, kā es beidzu cīnīties ar sevi un sāku ar sevi sadarboties.

Kad gaisma kļūst spožāka, tā vienmēr met garākas ēnas. Neuztraucies par tām. Vienkārši atļauj sev būt tikpat jūtīgai kāds ir pirmais pavasara asns, kas meklē ceļu caur sasalušu zemi. Tu neesi saslimusi vai nepareiza, tu esi dzīva – tikai jūtīgāka, un reizēm tas ir spēks, ne vājums.

Mazs stāsts ar odziņu

Mazais zilonītis reiz jautāja:
— Kāpēc pavasarī es jūtu sevī tik spēcīgu SATRAUKUMU?
Lielais zilonis paskatījās uz koku pumpuriem un teica:
— Tāpēc, ka arī KOKIEM pirms ziediem IR SPRIEDZE.
— SPRIEDZE?
— Jā. Pirms tie atveras, viņi sastingst un savelkas.
Mazais zilonītis kādu brīdi klusēja…
un tad klusi pasmaidīja:
— Tad laikam ar mani viss būs kārtībā.
Garsnuķītis nodomāja:”Esmu vesels”