Pirmā ilūzija – robežu neesamība

Ilgu laiku es domāju, ka robežas nav vajadzīgas, jo pateikt – Nē – ir tik grūti!!! Man šķita – ja būšu saprotoša, klusa, pieejama, mani pamanīs un novērtēs. Ka cilvēki paliks, ja es neprasīšu pārāk daudz.
Es ļāvu citiem ienākt savā telpā arī tad, kad jutu necieņu. Es to saucu par mieru, par mīlestību, par garīgumu. Patiesībā tā bija cerība, ka mani mīlēs, ja es neradīšu neērtības, kādam atteikšu.
Mazais Ganeša man tolaik it kā čukstēja, ka tā nav patiesība. Ka, ja visu laiku sāp, un nāk tik pie Tevis, tas nav normāli. Bet es viņu ignorēju, jo ilūzija bija vieglāka nekā skaidra robeža.
Robežu nenovilkšana nebija vājums. Tā bija mēģinājums nopelnīt savu vietu. Būt vajadzīgai. Pierādīt, ka esmu laba.
Kad es sāku vilkt robežas, es ieraudzīju ko svarīgu. Daži cilvēki vienkārši pazuda. Nebija konfliktu, nebija skaļu strīdu. Viņi vienkārši vairs nebija.
Un tad man kļuva skaidrs – viņi nebija pie manis. Viņi bija pieraduši pie manas robežu neesamības.
Vēlme būt labai ir viena no pirmajām ilūzijām, ko iemācāmies bērnībā. To māca vecāki, skolotāji, vide: ja būsi laba, tevi mīlēs; ja būsi paklausīga, tevi pieņems; ja neradīsi problēmas, tu būsi vajadzīga.
Tā pamazām rodas sajūta, ka mīlestība nav pašsaprotama. Ka tā ir jānopelna. Un tad robežas sāk šķist bīstamas — jo, ja es pasaku “nē”, varbūt mani vairs nemīlēs.
Šī ilūzija aiziet līdzi pieaugušā dzīvē. Cilvēks piecieš necieņu, klusē, pielāgojas, cerot, ka kādu dienu tas tiks pamanīts un novērtēts. Taču robežu trūkums reti atnes mīlestību. Tas biežāk atnes nogurumu un sajūtu, ka Tevi izmanto.
Brīdī, kad cilvēks sāk vilkt robežas, ilūzija sabrūk. Un tas ir sāpīgi. Jo kļūst skaidrs — daļa attiecību balstījās nevis uz cieņu, bet uz to, ka Tu biji ērta.
Tagad es zinu: robežas nav aukstums vai sods. Tās ir godīgums.
Robežas nav atteikšanās no mīlestības.
Tās ir atteikšanās no ilūzijas, ka mīlestība ir jānopelna.
Un tajā brīdī sākas kaut kas ļoti svarīgs — pirmā godīgā attiecība ar sevi.

Mazi stāsti ar odziņu: 🍒

Kādreiz es domāju, ka robežas nav vajadzīgas.Ka, ja būšu laba, klusa un saprotoša, mani pamanīs.Ka cilvēki paliks.Es atvēru durvis plaši.Un māja nekad nebija tukša.Tikai es pati tajā jutos arvien mazāk.Kādu dienu es aizvēru durvis. Ne dusmās. Ne aizvainojumā. Vienkārši nogurumā.Un notika kas dīvains — daži cilvēki vairs neatnāca.
Tad es sapratu:viņi nekad nebija nākuši pie manis.Viņi nāca tur, kur robežu nebija.
Odziņa ir vienkārša:
robežas nepadara māju tukšu.
Tās parāda, kurš tajā patiesībā dzīvoja.

Robežu nenovilkšana bieži nav vājums.Tā ir ilūzija, ka, ja būsi laba, Tevi mīlēs.Kad robežas parādās, daži cilvēki pazūd. Ne tāpēc, ka Tu kļūsti auksta,bet tāpēc, ka viņi bija pieraduši pie Tevis bez robežām.Robežas nav atteikšanās no mīlestības.Tās ir atteikšanās no ilūzijas, ka mīlestība ir jānopelna.