Garīgums kā dzīvesveids

Kāpēc atkal par garīgumu?
Nezinu. Varbūt tāpēc, ka redzu, kā cilvēki, kuri runā par Dievu, vienlaikus noniecina kolēģi, kaimiņu vai citādi domājošo. Un šādos brīžos man gribas jautāt: kāds tad ir Jūsu Dievs?
Daudzi mūsdienās garīgumu ir pārvērtuši par biznesu — par padomu tirdzniecību, kursiem un solījumiem par lielu naudu. Taču bieži izrādās, ka pašu dzīve nav sakārtota. To sapratīs tie, kas redz un dzird ar sirdi. Un tā nav tikai Latvijas parādība — tas notiek visur: Amerikā, Krievijā, Indijā, Austrālijā.
Mēs dzīvojam pasaulē, kur ārējais spīdums un skaļi vārdi bieži tiek sajaukti ar iekšējo gaismu.
Man šķiet svarīgi pateikt skaidri: garīgums nav profesija, nav amats un nav loma. Tā nav vieta, kur ierodas “nostrādāt” noteiktas stundas un pēc tam novelk masku.
Garīgums nav drēbes, ko uzvelk, kad vajag izskatīties pareizam, un novelk, kad neviens neskatās. Tas nav rituālu komplekts, kas tiek atkārtots mehāniski — jo nekādi rituāli neaizvietos sirdi.
Garīgums ir dzīvs.
Tā ir elpa, kustība, ētika. Tas ir vietā pateikts vārds un klusums, kad jāpaklusē. Tā ir dievišķa klātbūtne, kas turpinās arī tad, kad neviens neredz un neviens neaplaudē.
Garīgums ir kaulu smadzenēs, nevis rokasgrāmatās vai reglamentos. Un man rodas jautājums — vai garīgumu var iegūt augstskolas solā un apliecināt ar diplomu? Iespējams, zināšanas ir svarīgas, bet bez milzīgas mīlestības pret visu dzīvo — gan gaismu, gan ēnu — tās paliek tukšas.
Patiess garīgums nešķiro cilvēkus pēc statusa, mantas, panākumiem vai izskata. To nevar uzvilkt, ieejot svētvietā, un novilkt, izejot no tās. Jo tas nav par izrādīšanos — tas ir par iekšēju pārvēršanos.
Par spēju atgriezties pie sevis, piecelties no sāpēm, kļūt tīrākam, godīgākam un mīlošākam.
Garīgums nav konfesija. Tas nav reliģija un nav dogma.
Cilvēcībai nav robežu, un mīlestība neprasa pasi vai piederību.
Patiesais garīgums sākas tur, kur cilvēks noliek lomas, titulus un amatus — un paliek tikai sirds, kas deg pār cilvēkiem.
Garīgums ir dzīvesveids.
Kluss, bet spēcīgs lēmums darīt pasauli labāku nevis ar vārdiem, bet ar savu attieksmi un ikdienas rīcību.
Un atceries — cilvēcībai nav reliģijas, tautības un dzimuma.

Mazi stāsti ar odziņu: 🍒

Kādā vecā lauku mājā dzīvoja sirma māmuliņa ar savu vīru. Viņa bija gaiša — tikpat gaiša kā viņas nosirmojušie mati. Seju vienmēr rotāja smaids.
Cilvēki mēdza iziet no mājām tikai, lai viņu sastaptu, jo tur, kur viņa pagāja, palika vieglums — tāds, kāds rodas, kad sirds patiešām spīd.
Reiz kāds viņai jautāja:
— Kur Tu ņem to gaismu? Pasaule taču pilna ar skauģiem.
Māmuliņa apstājās, paskatījās viņam acīs un teica:
— Skauģi ir tikai tie, kas aizmirsuši, ka reiz paši bija dāsni cilvēki.
— Bet vai Tev nav bail?
Viņa pasmaidīja:
— Gaisma spīd nevis tad, kad nav baiļu. Gaisma spīd tad, kad Tu ej tālāk, neskatoties uz bailēm.
— Un ko dara tie, kas grib Tavu gaismu nodzēst?
— Es nevaru atņemt viņiem to tumsu, ko viņi tur rokās. Bet viņi nevar atņemt man to gaismu, ko es nesu.
Un māmuliņa devās tālāk.
Un tur, kur viņa pagāja, — skauģi kļuva klusāki, bet daži… kļuva labāki cilvēki.