Meditācija – Telpa

Uguns ir dzīvība.
Siltums.
Griba un apziņa.
Uguns māca stāvēt savā centrā.
Spīdēt, nededzinot.
Iet, nekarojot.

Šo lasījumu vari klausīties tad,kad gribas apstāties.Vakarā, ejot gulēt.Dienā, kad ir par daudz domu.Vai vienkārši fonā ,lai pasaule kļūtu nedaudz klusāka.Tev nekas nav jāsaprot un nekas nav jādara pareizi.Ja domas aizklīst — tas ir labi.Ja aizmiedz — tas ir labi.Ja tikai klausies ar vienu ausi — arī tas ir labi.Šis ir laiks bez uzdevumiem.Bez prasībām.Bez steigas.Šeit nav jādomā par rītdienu.Un nav jāatrisina šodiena.Vienkārši paliec.Elpo,un ļauj vārdam un klusumam darīt savu darbu.

Šī meditācija nav par mieru.
Tā ir par skaidrību.
Par to brīdi, kad ķermenī kļūst par šauru vecajam.
Kad dvēsele grib elpot plašāk.
Kad sirds saka: pietiek.
Vētra nāk nevis, lai salauztu,
bet lai aizpūstu lieko
un atstātu būtisko.
Lai sapurinātu.
Lai atmodinātu.
Lai iedvesmotu kustību uz priekšu.
Ja tu esi gatavs palaist to, kas vairs neesi tu,
šī telpa ir tev.

Reizēm mēs pazaudējam savu pulsu aiz tūkstoš uzdevumiem un svešām gaidām. Tad šķiet, ka mēs esam nepareizi. Bet patiesībā mēs esam tikai izkrituši no ritma. Šis ieraksts ir domāts tiem brīžiem, kad vajag vienkārši apsēsties un sajust, ka Tu esi dabas daļa. Tev nav jākļūst par citu cilvēku. Tev ir tikai jāatceras tas vecais, mierīgais ‘es’, kurš zina, ka rīts nav domāts steidzīgai domāšanai, vakars aktīvu probēmu risināšanai

Atjaunojies,svaigs un mierīgs kā mežš pēc lietus, tas ir ļoti tīrs stāvoklis. Tajā nav spiediena, bet svaigums, smarža un pilieni.