No dzirksteles līdz pavardam

(Iemīlēšanās kā Uguns, mīlestība kā Zeme)

Iemīlēšanās ir dvēseles bērnības stāvoklis. Tā atnāk pēkšņi — kā pavasara vējš, kas atver logu un sajauc aizkarus. Kā pirmā dzirkstele sausā zālē. Tu vēl neko nezini par otru cilvēku, bet sirds jau skrien pa priekšu un šķiet, ka pasaule griežas tikai ap vienu cilvēku – to īsto. Tā ir Uguns stihija, kas aizdegas pēkšņi un negaidīti.
Garsnuķītis Ganeša sajūsmā paceļ snuķīti, ieelpojot šo saldo gaisu, bet viņa acīs mirdz viedums — viņš zina, ka šī ir tikai pirmā liesma, ne pavards.
Rahu un Marsa deja
Šajā stadijā Marss aizdedzina kaisli, bet Rahu (Vēdās — dēmons, kas var radīt ilūzijas, gan arī palīdzēt redzēt tām cauri) sāk savu mistisko deju. Rahu apmiglo prātu. Vienā mirklī otrs kļūst par likteni, par vienīgo, par glābēju. Prāts klusē, hormoni dzied, un ego kaislīgi čukst: “Beidzot kāds mani padarīs laimīgu.”
Iemīlēšanās ir skaista, bet trausla. Tā ir nervu un hormonu vētra, projekcija uz otru un cerība, ka kāds aizpildīs mūsu tukšumu. Šeit darbojas Rahu — ilūziju meistars. Viņš uzliek otram zelta kroni, pat ja tas ir no papīra. Mēs nemīlam cilvēku — mēs iemīlam savu sapni par viņu. Ganeša domīgi pakasa ausi. Viņš dzird nevis skaļos solījumus, bet to, ko klusē sirds — bailes palikt vienam.
Kad Uguns kļūst par Zemi
Bet mīlestība sākas citur. Ne tur, kur deg, bet tur, kur paliek. Kad pirmā kaisle norimst, kad Rahu migla izklīst un Marss nogurst, lēnām ienāk Venēra. Viņa nes maigumu, sarunas un pieskārienu bez steigas. Viņa māca redzēt otru nevis kā sapni, bet kā cilvēku.
Un tad… durvis klusi atver Saturns. Viņš neapsola brīnumus, bet nes laiku, pienākumu un pacietību. Viņš stingri jautā: “Vai tu paliksi arī tad, kad nebūs viegli?”
Marss aizdedzina, Rahu apmiglo, Venēra satuvina, bet tikai Saturns paliek, kad ziedi novīst. Un tur sākas jau pavisam cita mīlestība.
Latviskā dzīvesziņa: Cilvēks, ar kuru pārziemot
Mūsu senči to zināja bez planētām un horoskopiem. Viņi nerunāja par “ķīmiju”, viņi runāja par māju. Latvieši nemeklēja princi baltā zirgā, viņi meklēja cilvēku, ar kuru var pārziemot.
Iemīlēšanās ir Jāņu uguns — skaista, spoža un īsa. Mīlestība ir pavards — tas deg klusi, bet silda visu mūžu. Ar mīlestību tu vari celt māju, audzināt bērnus, klusēt bez bailēm un novecot. Tā jau ir Zemes stihija. Droša. Klusa. Patiesa.
Garsnuķītis Ganeša viltīgi piemiedz ar aci. Viņš redz, ka tu esi ieraudzījusi Rahu trikus, Viņš apsēžas tev blakus un lēni nolaiž savu garo snuķi,skatīdamies acīs, un domājot – bez uguns nav zeme.

Spēka noslēgums: Uguns silda, bet tā arī apdedzina. Tikai tad, kad liesma pierimst un pārvēršas mierīgā siltumā, mēs ieraugām, kas patiesībā ir mums blakus. Un tajā mirklī mēs kļūstam paši — bez kroņiem, bez maskām, vienkārši kopā.

Mazi stāsti ar odziņu: 🍒

Cilvēks pieaug, kad beidz meklēt glābējus.
Iemīlēšanās pamodina.
Ego pārbauda.
Saturns māca.
Mīlestība nobriest.
Un tikai tad sirds kļūst mierīga.
Garsnuķītis piemiedz ar aci:
Patiesā mīlestība dzimst tur, kur beidzas bailes.

Valentīndienā visi nesa rozes.
Jauneklis jautāja vecajam meistaram:
— Cik ilgi ilgst mīlestība?
Meistars iedeva viņam rozi.
— Cik ilgi tā ziedēs?
— Dažas dienas.
Tad meistars iedeva miltu maisu.
— Bet šis?
— Tas baros ilgi.
Meistars pasmaidīja:
— Iemīlēšanās ir roze.
— Mīlestība ir maize.
Un klusēja.

ilūzija #iemīlēšanās #mīlestība #Vēdas #Rahu #pašizaugsme #attiecības #viedums #dzīvesziņa