Par akmeņiem, ko nesam līdzi

Ikdienā mēs bieži nonākam situācijās, kur mūs salīdzina. Dažreiz tas notiek skaļi, izsakoties tieši, bet dažreiz – pavisam klusi, tikai caur skatieniem vai gaisā virmojošu sajūtu. Šajās situācijās vienmēr ir divas puses: viena, kuru slavē un ceļ saulītē, un otra, kura paliek ēnā.
Un, ja godīgi, mēs visi kādreiz esam bijuši tajā otrajā pusē.
Atklātības mirklis
Šodien arī es tur nonācu. Es jutu, kā manī uz mirkli viss kļuva smagāks, it kā pēkšņi būtu uzvilkts pārāk ciešs mētelis. Ne tāpēc, ka kāds tīšām gribētu sāpināt. Bet gan tāpēc, ka manī vēl joprojām dzīvo vecās sāpes, kas tikai gaidīja iemeslu atgādināt par sevi.
Tajā brīdī mani atbalstīja mans Garsnuķītis. Viņš klusi pienāca klāt un žēlīgi pieskārās man ar savu silto snuķi.
“Tās ir tavas bērnības sāpes,” viņš lēni noteica, skatoties man acīs. — “Tie brīži, kad vecāki, skolotāji vai pasaule tevi salīdzināja ar citiem. Tu savā sirdī savāci šos vārdus kā akmeņus. Un tagad, katru reizi, kad notiek kas līdzīgs, šie akmeņi tavā kabatā kļūst smagāki.”
“Bet ko lai es daru, Garsnuķīti?” es jautāju, jūtot kamolu kaklā. — “Kā lai šie akmeņi pazūd? Es vairs negribu tos nest.”
“Pirmais solis ir apziņa,” viņš teica, un viņa balss skanēja kā miers. — “Nav kauns būt ievainojamai. Kauns ir tikai negribēt sevi saprast. Taču atceries – ievainojamība nevar vadīt visu tavu dzīvi. Kad sāpes atnāk, ir svarīgi tās ieraudzīt, atpazīt, bet nekļūt par tām.”
Praktiskais solis mieram
Garsnuķītis man iemācīja vienkāršu, bet jaudīgu lietu, ko vari pamēģināt arī tu:
• Apstājies: Tajā sekundē, kad jūti “salīdzināšanas dzēlienu”, neļauj domām skriet tālāk.
• Ieelpo: Piepildi plaušas ar gaisu un atgriezies savā ķermenī.
• Novēli labu: Klusībā novēli mieru visām pusēm. Arī tam, kuru slavē, un jo īpaši – sev.
Jo mīlestība nepadara tevi mazāku. Tā vienkārši noņem akmeni no tavas sirds.
Problēma, kura ir apzināta, vairs nav nasta – tā ir risināms uzdevums. Katra šāda situācija nav sods, bet gan iespēja nolikt vienu akmeni zemē un kļūt par kripatiņu brīvākam.

Mazi stāsti ar odziņu: 🍒

Reiz zilonītis jautāja:
— Vai akmeņi kādreiz pazūd?
Vecais zilonis pasmaidīja:
— Nē. Tie pārvēršas par ceļu.
Un zilonītis saprata, ka tieši ar šiem akmeņiem viņš kļūst stiprāks.
Arī koki to zina