Par mīlestību (pirms astotā marta)

Zini, Garsnuķīt, viss sākās sen, laikā, kad Rīgā bija tāda vieta – klubs “Fandango”. Tur gaiss bija tik silts un biezs, ka to varēja gandrīz saujās smelt. Mēs toreiz bijām kā divi pilieni – tik caurspīdīgi un tīri, ka šķita: mīlestība ir tikai gaisma, kas mums plūst cauri.
Mēs dejojām un skatījāmies viens otrā kā spogulī. Likās, ka tā būs mūžīgi – tikai šī gaisma un nekas cits. Un tā nebija tikai viena vasara kā dziesmā. Nē. Mēs tā dejojām vairākus gadus, neredzot neko citu kā savu ideālo atspulgu viens otra acīs.
“Melnumiņi” un smagā bagāža
Bet tad, Garsnuķīt, atnāca Dzīve.
Gadi sāka birt kā smiltis caur pirkstiem, un mēs pamanījām kaut ko dīvainu. Izrādās, zem tās spožās ādas katram ir savs “melnumiņš”. Mazi asumiņi, neērti ieradumi un – pats smagākais – neredzamas mugursomas, ko abi bijām atnesuši no bērnības.
Tur bija viss:
vecāku skumjas, pašu bailes un, godīgi sakot, arī zvaigznes bija pielikušas savu pirkstu.
Mēs vairs nebijām divi slīdoši pilieni. Mēs kļuvām par diviem akmentiņiem, kas viens otru skrāpēja.
Es meklēju vainu sevī, viņš – taisnību sevī. Mēs mēģinājām viens otru noslīpēt, padarīt pareizāku. Un zini, Garsnuķīt, mēs pat iemācījāmies darīt pāri tā, lai nesistu pārāk stipri, bet lai tomēr sāpētu.
Trīsdesmit gadu deja
Bet paklausies uzmanīgi.
Ir pagājuši trīsdesmit gadi.
Mati kļuvuši sirmāki, bet skatiens – cik tas ir kļuvis mierīgs!
Tikai tagad es saprotu: mēs nekļuvām perfekti. Mēs joprojām esam tie paši divi pilieni ar saviem “netīrumiem”.
Bet ir viena liela starpība.
Mēs vairs nebaidāmies no šiem melnumiem.
Tie ir mūsu melnumi.
Un mēs vairs neesam divas atsevišķas pilītes. Mēs esam kļuvuši par vienu kopīgu pilienu.
Deja lietū
Īstā deja, Garsnuķīt, nesākās tajā karstajā naktī klubā.
Tā sākās tajā brīdī, kad mēs pieņēmām: mēs esam tieši tādi, kādi esam. Ar visām traumām, ar vecāku iedotajām mugursomām un zvaigžņu kaprīzēm.
Šodien mēs joprojām dejojam.
Tikai ne vairs piesmakušā klubā, bet zem klajas debess, lietū.
Un mēs turam vienu lietussargu – kopā jau trīsdesmit gadus.
Un tici man – tajā kopīgajā lietussarga turēšanā ir daudz lielāka svētība nekā tajā pirmajā kaislīgajā sapnī.

Mazi stāsti ar odziņu: 🍒

Garsnuķītis reiz atrada divus akmentiņus.
Viņš brīnījās, kāpēc tie ir tik gludi.
Vecais zilonis teica:
— Tāpēc, ka upe tos ilgi berzējusi.
Garsnuķītis paskatījās uz tiem un saprata — dažas lietas kļūst skaistas tikai pēc ilga ceļa.

Arī koki to zina