Par sēklām ko sējam savā sirdī, saruna par tik bieži lietoto vārdu karmu

Mūsdienās, kad pasaule ir atvērta, mēs lietojam daudz vārdu vietā un nevietā. “Tāda man karma,” mēs sakām, kad kaut kas neizdodas. “Gan jau karma viņam atnāks atpakaļ,” mēs domājam par pāridarītāju. Bet, ja labi padomā, karma nemaz nav tik briesmīgs vārds.
Karma ir vārds, kas stāsta par mums. Arī par mani. Tie ir mani sprogainie mati un brūnās acis. Mana balss un mana veselība. Tās ir manas bailes un mans lepnums. Jā – arī mani kompleksi. Bet turpat kaut kur dziļi ir paslēpts arī prieks.
Saruna ar Garsnuķīti
Garsnuķītis klusi sēdēja man blakus un uzmanīgi vēroja, kā es mēģinu saprast šo sarežģīto likumsakarību. Viņš pastiepa savu silto snuķi un viegli pieskārās manai rokai.
— “Zini,” viņš lēni teica, “karma ir kā sēkla, kas ielikta zemē. Vienā sēklā jau ir ierakstīts, ka tā būs priede, citā – ābele. Tas ir tavs sākuma punkts – tava dzimta, tavs ķermenis, tavs temperaments. Bet tas vēl nenozīmē, ka viss ir izlemts līdz galam.”
Es ieskatījos viņa mierīgajās acīs. — “Tad mēs neesam tikai savas pagātnes gūstā?”
— “Nē,” Garsnuķītis pasmaidīja. — “Atšķirībā no sēklas, tev ir dāvana – apziņa. Tu nevarēji izvēlēties savu acu krāsu, bet tu vari izvēlēties, kādā virzienā ar tām skatīties. Karma ir tas, ko tu dari ar to, kas tev dots. Tā ir tava izvēle – vai bailes pārvērst spēkā, vai lepnumu cieņā, vai sāpes sapratnē.”
Trīs karmas līmeņi:
Garsnuķītis man paskaidroja, ka karma (no sanskrita “kri” – darīt) nav nekas mistisks. Tā ir darbība un tās sekas, kas norisinās trīs līmeņos:

1. Domas: Viss sākas šeit. Doma ir smalka sēkla. Pat ja mēs to nerealizējam, tā jau ir piedzimusi. Jo biežāk mēs kādu domu atkārtojam, jo lielāka iespēja, ka tā kļūs par vārdu.
2. Vārdi: Kad doma izskan, tā kļūst spēcīgāka. Tā sāk ietekmēt citus un mūs pašus.
3. Darbība: Kad doma un vārds pārtop rīcībā, karma kļūst redzama. Tas ir kā akmens, kas iemests ūdenī – viļņi no tā aiziet tālu.
   Karma kā mācību stunda
   Karma nav sods vai atmaksa. Tas ir dzīves mācīšanās mehānisms. Ja mēs radām sāpes citiem, dzīve kādā brīdī parāda, kā tas jūtas. Ne tāpēc, lai mūs salauztu, bet lai mēs kļūtu apzinātāki. Labas darbības rada mieru un uzticēšanos – gan citos, gan mūsos. Tas ir vienkāršs likums: ko sējam, tas aug.
   Ķermenis kā dvēseles māja
   Vēdiskajā skatījumā pat mūsu ārējais izskats ir iepriekšējo pieredžu nospiedums. Mūsu ķermenis ir kā māja, kurā šobrīd dzīvo mūsu apziņa. Mēs ienākam tieši tajos apstākļos, kas mums vislabāk palīdz mācīties.
   Viens piedzimst pie kalniem, otrs pie jūras. Zeme mums ir dota kā materiāls, bet dzīve ir radīšanas process. Cilvēks ar smagu sākumu var izaugt par gaismas nesēju, bet tas, kuram dots viss, var to izšķiest.
   “Atceries,” Garsnuķītis nobeigumā teica, “karma ir pagātnes kustība, bet tava apziņa ir šī brīža spēks. Tiklīdz tu apstājies un ieraugi, ko tu domā un ko tu dari – tajā mirklī vējš sāk pūst citā virzienā. Tu vairs neesi tikai pagātnes darbu summa. Tu esi tas, kurš sēj jaunu nākotni.”
   Problēma, kura ir apzināta, vairs nav nasta. Tā kļūst par iespēju kļūt par savu labāko versiju.

Mazi stāsti ar odziņu: 🍒

Kāds jauneklis reiz jautāja skolotājam:
— Kāpēc viens piedzimst skaists, bet cits ne?
Skolotājs paskatījās uz dārzu un teica:
— Vai tu redzi, ka tur aug roze un tur ozols?
— Jā.
— Vai tu vari pateikt, kurš no tiem ir skaistāks?
Jauneklis ilgi skatījās.

Arī koki to zina