Asaras – sirds logs, ko beidzot esam uzdrīkstējušies atvērt

Asaras nav vājums, tās ir sirds logs, ko beidzot esam uzdrīkstējušies atvērt.Pirmdiena ir Mēness diena, un Mēness vienmēr runā par jūtām, vēl jo vairāk, ja tas tuvojas savam “Melnā mēness laikam”. Tas atgādina, ka emocijas ir tikpat dažādas kā dzīves krāsas, bet viena no visdabiskākajām un reizē visvairāk noliegtajām krāsām ir mūsu asaras. Šodien mēs mācāmies tās vairs neslēpt, bet saprast.
Garsnuķītis: Par sirds attīrīšanos:
Daudzi no mums bērnībā tika mācīti: neraudi. Esi stiprs. Savāc sevi. Mēs iemācījāmies slēpt sāpes, bet gadiem ejot kļūst skaidrs — tas, kas netiek izraudāts, nekur nepazūd. Tas paliek iekšā, saskābst un kļūst smags. Asaras ir upe, kas iznes ārā to, ko sirds vairs nespēj nest. Pēc raudāšanas pasaule neapstājas, bet elpot kļūst vieglāk.
Saruna ar Garsnuķīti:
Garsnuķītis klusi pienāca pie manis tieši tajā mirklī, kad es mēģināju norīt pēkšņu kamolu kaklā. Viņš lēnām pastiepa savu snuķi un maigi noslaucīja vienu sāļu pilienu no mana vaiga.
“Kāpēc tu tās dzen atpakaļ?” viņš klusi jautāja. — “Tās taču ir emocionālās asaras — īpaša dāvana, ko daba devusi tikai cilvēkiem. Zinātnieki saka, ka tajās ir stresa hormoni un vielas, kurām jātiek ārā, lai tavs ķermenis beidzot varētu atslābt.”
Es nopūtos: — “Bet man mācīja, ka jāturas…”
Garsnuķītis nedaudz sašķieba galvu: — “Zini, kāpēc tev dažreiz gribas raudāt bez iemesla? Jo tavs ķermenis beidzot jūtas drošībā. Asaras nav vājums, tās ir drošības signāls. Kad tu esi mājās, kad tu esi tur kur Tev ir labi — tev vairs nav jābūt ‘cīņas režīmā’. Tu drīksti nolikt savu lepnumu un kļūt patiesa.”
Ko asaras dara ar mums
Garsnuķītis man paskaidroja, ka raudāšana ir kā iekšējais Mēness cikls. Astroloģijā Mēness parāda mūsu jūtīgumu un saikni ar bērnību. Dažiem asaras nāk viegli, citiem grūtāk audzināšanas vai temperamenta dēļ, bet raudāšana pati par sevi vienmēr ir attīrīšanās:
• Fizioloģiski: samazinās stresa hormoni, ķermenis atslābst, elpošana kļūst dziļāka.
• Psiholoģiski: tā ir emocionālā regulācija. Pēc tam prāts kļūst skaidrāks un sirds – tuvāka pati sev.
Dalīta bēda un senie akmeņi:
Latviešu tautasdziesma saka: “Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama.” Tas nozīmē, ka bēdu nevar iznīcināt, bet to var nolikt un iet tālāk. Enerģija sāk kustēties, kad mēs strādājam ar rokām — ravējam dārzu, adām vai vienkārši staigājam dabā.
“Kad kustas tavas rokas, aktivizējas smadzenes, kas nomierina emocijas,” Garsnuķītis piebilda, vērojot, kā es pamazām atslābstu. — “Bet reizēm sāpes un skumjas ir bijušas ieslēgtas pārāk ilgi. Tad telpā gaiss kļūst sastāvējies. Asaras ir tās, kas atver logu.”
Kad cilvēks sāk saprast savas emocijas, notiek kaut kas kluss, bet ļoti svarīgs. Viņš vairs necīnās ar to, ko jūt. Viņš kļūst dziļāks un patiesāks — gan pret sevi, gan citiem.
“Kamēr tu spēj just, tu vēl esi ceļā,” Garsnuķītis mīļi pasmaidīja. “Raudāt nav slikti. Tas nozīmē, ka tava sirds vēl nav kļuvusi cieta.”

Nobeigums:
Telpā iestājas klusums. Es jūtu, ka kamols kaklā ir pazudis, un elpa kļuvusi mierīgāka. Garsnuķītis nesaka neko vairāk — viņš tikai apsēžas blakus un raugās ārā pa logu.
Tur, aiz loga, koku zari lēnām šūpojas vējā. Varbūt arī tie reizēm “raud” lietū, lai pēc tam kļūtu zaļāki.
Es pēkšņi saprotu kaut ko pavisam vienkāršu: no asarām nav jābaidās. Tās ir sirds valoda. Tās atver logu, kad dvēselei kļūst par smagu.
Un varbūt tieši tajā brīdī, kad mēs beidzot ļaujam tām plūst, sākas kaut kas ļoti kluss — mūsu pašu dziedināšanās.

Mazi stāsti ar odziņu: 🍒

Garsnuķītis reiz jautāja vecajam zilonim:
— Kā var zināt, ka cilvēks vēl nav pazaudējis savu sirdi?
Vecais zilonis pasmaidīja un teica:
— Paskaties, vai viņa acīs vēl reizēm parādās asaras.
Garsnuķītis ilgi domāja un tad saprata — kamēr upe vēl plūst, tā nav kļuvusi par akmeni.

Arī koki to zina