Aprīlis – dabas lēnais maratons un cilvēka dvēseles joki

Aprīlis sākas ar joku dienu. Vai nav jauki? Kā mēnesis sākas, tā tas arī beidzas — ar vieglumu un spēles prieku. Bet kur gan meklējamas vēstures pēdas 1. aprīļa jokiem?
Senajā Hilaria svētki tie bija jautrības svētki, kad cilvēki pārģērbās un ar smaidu izsmēja nopietnību. Citviet tas saistīts ar kalendāra maiņu — tie, kuri turpināja svinēt Jauno gadu pavasara ekvinokcijā, tika jokojot saukti par “aprīļa zivīm”.
Taču dziļākā jēga meklējama pašā dabā — aprīlis ir mānīgākais mēnesis gadskārtā. Saule mūs vilina, bet salna kož; ziedi plaukst, bet sniegs tos nosedz. Izjokojot viens otru, mēs it kā “pārmānām” dabas neparedzamību, kļūstot par daļu no šīs pavasara spēles. Smiekli ir kā pirmais pavasara pērkons — tie aizdzen ziemas sastingumu un atmodina zemi.
Latviešu ticējumos pat saka:
ja 1. aprīlī kādu izdodas izjokot, tad visu gadu veiksies — būs veiklība, asprātība un laime.
Un vēl — ja pats neļausies jokam, tad būsi pārāk nopietns un dzīve tevi pati “izjokos”.

Aprīlis ir kā tilts starp ziemu un pavasari. Tas ir brīdis, kad pavasara starts sākas kā lēns maratons, un tiem, kam trūkst pacietības, šķiet — šis ceļš nekad nebeigsies. Puķkopji un dārznieki nevar nociesties — pirkstos jau jūt zemes saucienu pēc pirmās sēklas. Taču dabas gudrība māca: reizēm vēlāk ir labāk nekā agrāk. Aprīļa naktīs vēl mēdz iezagties viltīgas salnas, kas pārbauda mūsu modrību.
Mūsu tauta gadsimtiem ir sekojusi dabas elpai, izveidojot ticējumus, kas ļauj noteikt laiku labāk par prognozēm:

  • Ja nakts uz 7. aprīli ir silta — būs straujš pavasaris.
  • Ja 7. aprīlī sniegs vēl uz jumtiem — 6. maijā tas vēl būs uz laukiem.
  • Ja Zaļās ceturtdienas naktī salst — sals vēl 40 naktis.
  • Cik dienu ar rasu pirms Lieldienām — tikpat daudz dienu ar salnu pēc tam.
  • Ja pirmajā Lieldienu dienā līst — līs katrā svētdienā līdz pat Vasarsvētkiem.
  • Kāds vējš pūš Jurģu dienā (23. aprīlī) — tāds būs valdošais vējš visu gadu.
  • Ja aprīļa beigās dārd pērkons — salnu vairs nebūs.
  • Ja aprīlis ir slapjš — viss gads būs sauss; ja auksts — maijs būs silts.

Vērosim dabu, pierakstīsim, iziesim laukā un ieraudzīsim

Līdzīgi Raksti

  • Ladus skulptūras Jelgavā

    Vai ledus ir ilūzija, jā un nē. Ledus ir reāls, bet, kad temperatūra mainās, ledus pazūd, taču ūdens nē. Vēdu skatījumā tas ir ļoti svarīgs piemērs. Materiālā pasaule nav “neesoša”, tā ir mainīga. Tā ir forma, kas nepārtraukti pārtop, vai ir jēga pieķerties formai? Ledus saka: “Es esmu ciets, esmu pastāvīgs.” Taču saule pasmaida, un tas kļūst par ūdeni. Un tikai nedaudz un tas kļūs par tvaiku. Forma mainās, bet būtība paliek. Vēl Jelgavā ir iespēja izbaudīt ledus mākslu, kur katra skulptūra ir kā meditācija.

  • Marts – tilts starp ziemu un pavasari

    Marta atnākšana ir brīdis, kad pasaule aiztur elpu starp divām pasaulēm. Tas ir laiks, kad ziemas klusums sāk lūzt un gaisā parādās tā nemierīgā, dzirkstošā smarža, ko nevar sajaukt ne ar ko citu – pavasara tuvums. Šis mēnesis mums neatnāk viegli un eleganti; tas ir dumpinieks, kurš cīnās ar pēdējiem puteņiem un ledus bruņām, solot, ka gaisma drīz uzvarēs tumsu. Marts mūs aicina ne tikai nomainīt mēteļus uz vieglākiem apģērba gabaliem, bet arī kļūt vērīgākiem, ieklausīties dabas čukstos un saskatīt senās zīmes, kas paslēptas katrā lāstekā un pirmajā cīruļa dziesmā.Piemēram, ja marts ir sauss un saulains, tad zemnieki varēja priecāties – tas solīja auglīgu un bagātu gadu

  • Saule

    Mūsu dzīve ir nepārtraukts ceļš uz gaismu. Džjotiš jeb Vēdiskajā astroloģijā Saule nav tikai debesu ķermenis – tā ir Atma, mūsu nemirstīgā dvēsele. Tāpat kā skudriņa Tipa manā bērnības multfilmā neatlaidīgi jautāja, kas ir šī lielā uguns bumba, arī mēs katrs savā sirdī meklējam atbildi uz jautājumu: “Kas es esmu?”
    Atma ir mūsu iekšējā saule, kas nekad nenodziest, pat ja to reizēm aizklāj nezināšanas mākoņi. Meklēt patiesību par Sauli nozīmē meklēt patiesību pašam par sevi, jo bez šīs centrālās uguns nav iespējama ne dzīvība, ne apziņa.