Dzīvesziņa

Prakse brīdim, kad kāds netīšām uzkāpj uz varžacs, vai aizskar tēmu, kas sāp un nav sadzijusi. Tā ir ļoti sena un labi zināma prakse dažādās tradīcijās, kuru māca gan jogā, gan budismā, arī man to iemācīja mācoties Džjotiš. Marsa dienai (otrdienai) šāda prakse ir īpaši piemērota, jo Marss dod impulsu reaģēt ātri, bet šī metode palīdz impulsu pārvērst apziņā.

Ja pilnmēness laikā ir mīlestība, tā kļūst dziļāka.
ja ir naids, tas kļūst skaļāks.
ja ir skumjas, tās kļūst smagākas.
Šī diena nav dota, lai cilvēks baidītos no savām emocijām.
Tā ir dota, lai viņš ieraudzītu to, kas viņā ir. Šodien ļoti daudzi cilvēki jutīs iekšēju spriedzi, bet nesapratīs, no kurienes tā nāk. Kādam gribēsies strīdēties. Kādam pierādīt savu taisnību. Kādam pēkšņi atzīties jūtās. Kādam aiziet no kaut kā, kas sen vairs nav dzīvs.

Daba darbojas ciklos: elpa, gadalaiki, Mēness fāzes. Nedēļa ir instruments, kas palīdz mums “nesajukt” un nesadedzināt sevi, piedāvājot ritmu haosa vietā. Planētas nav tikai akmeņi kosmosā, bet gan mūsu iekšējās arhetipiskās enerģijas.

Cilvēki vienmēr ir meklējuši simbolus. Dabā, debesīs, kokos, ūdeņos.
Un reizēm — pavisam klusi — savā kumodes atvilktnē. Zilonis ir atgādinājums par to, ka var būt liels un varens, bet tajā pašā laikā – neizsakāmi iejūtīgs un trausls, nezaudējot savu viedumu. Kad Tavā telpā ienāk zilonis, kas iedvesmo, Tu radi sev mazu, bet jaudīgu “spēka salu”.

“2026. gada 17. februāris nav vienkārši kārtējais jaunmēneša sākums. Šis jaunmēness Amāvāsja sakrīt ar Saules aptumsumu, veidojot spēcīgu karmisku slieksni. Piedāvāju ieskatīties 17.februāra astroloģiskajā kartē un galvenajos akcentos, kuriem vērts pievērst uzmanību.”

Ja tu saskaries ar trauksmi, nemieru vai to, ko mūsdienās dēvē par veģetatīvo distoniju, zini – tava veģetatīvā nervu sistēma vienkārši ir nogurusi no nemitīgas “skriešanas”. Tā meklē mieru, bet prāts piedāvā tikai jaunas un jaunas diagnozes.Kamēr mēs sēžam telpās un mēģinām “izdomāt”, kā justies labāk, mūsu ķermenis patiesībā lūdz ko daudz vienkāršāku — kustību, elpu un telpu.

Ir brīži, kad dzīve šķiet skaļa, saraustīta un bez ritma.
Mēs darām daudz, domājam daudz, steidzamies — un tomēr jūtamies haotiski darbos.
Ieteikumi kā apstādināt sevi,
Lai atgrieztos savā dabiskajā ritmā.
Dažreiz pietiek ar īsu pauzi, vienu elpu, vienu atgādinājumu —
un viss atkal nostājas savās vietās.

Lūgšana kā stāvoklis
Šis nav stāsts par reliģiju.
Šis nav stāsts par pareizajiem rituāliem, pareizajām mantrām vai pareizo ceļu.
Šis ir stāsts par stāvokli.
Garīgums sākas nevis tad, kad cilvēks kaut kam pievienojas, bet tad, kad viņš apstājas.
Kad elpa kļūst dziļāka.
Kad prāts uz brīdi apklust.
Kad sirds vairs necīnās.
Lūgšana, mantra, gavēnis, kalpošana, darbs, klusums – tās ir tikai formas.
Patiesā būtība ir vibrācija, ar kuru mēs darām visvienkāršākās lietas.
Miers dziedina ātrāk nekā vārdi.
Apziņa – ātrāk nekā brīnumi.
Šajā telpā nebūs dogmu un piederības.
Šeit ir vieta klusumam, domai, dabai, dvēselei un pieredzei.
Jo svētvieta nav ārpus mums.
Tā pārvietojas kopā ar mūsu apziņu.
Garīgums nav bizness.
Tas nav statuss.
Tas ir stāvoklis, kurā cilvēks atgriežas pie sevis.