Vēdas/Džjotiš

Mēs esam pieraduši domāt, ka laiks skrien uz priekšu — kā vilciens pa sliedēm. Vakar bija pagātne, šodien ir tagadne, rīt būs nākotne. Bet senie vēdu viedie skatījās citādi. Viņiem laiks nebija taisna līnija. Tas bija ritms.
Ritms, kas elpo.
Ritms, kas paplašinās un savelkas.
Ritms, kas atspoguļojas ne tikai zvaigžņu kustībā, bet arī cilvēka sirdī.
Vēdu četri laikmeti — Jugas — nav tikai kosmiska astronomija. Tie ir stāsts par apziņu. Par to, kā tā kļūst smalkāka, tad blīvāka. Kā tā aizmirst un atkal atceras.
Un varbūt šis stāsts nav tikai par pasauli

Mēs dzīvojam pasaulē, kas nekad neguļ. Mūs mudina skriet ātrāk, sasniegt vairāk un kontrolēt neiespējamo. Taču kaut kur dziļi sirdī mēs jūtam – šis skrējiens mūs nogurdina, jo mēs mēģinām peldēt pret straumi. Senie viedie to zināja: mēs neesam atdalīti no lielā Visuma mehānisma. Mēs esam daļa no tā.

Vēdas nav tikai seni teksti.
Tās ir mēģinājums saprast pasaules kārtību.Ne akadēmiski.
Ne reliģiski.
Bet cilvēciski.Tās runā par to, kas bija pirms telpas un laika, bet vienlaikus arī par to, kas notiek mūsu ikdienā — kā rodas ideja, kā tā tiek noturēta un kāpēc reizēm viss sabrūk, lai sāktos no jauna.Vēdiskā tradīcija māca skatīties uz dzīvi kā uz procesu, kurā radīšana, uzturēšana un transformācija nav pretstati, bet viena cikla daļas. Šie principi dzīvo dabā, kosmosā un arī mūsos pašos.Šajā sadaļā es dalīšos ar pārdomām par Vēdām un Džjotiš nevis kā par tālu filozofiju, bet kā par dzīvu pieredzi. Par kopsakarībām, kuras var ieraudzīt sevī. Par līdzsvaru, kas nav nekustīgs punkts, bet kustība. Jo, kad mēs sākam redzēt, ka nekas nav atrauts — ne daba, ne dievi, ne cilvēka prāts — dzīve kļūst saprotamāka.Un varbūt arī mierīgāka.

Es mācos skatīties.
Mācos redzēt kopsakarības, nevis spriedumus.
Mācos klausīties klusumā, nevis meklēt ātras atbildes.
Mācos Džjotiš kā valodu, nevis kā instrumentu, ar kuru ietekmēt citus.
Mana balss vēl veidojas.
Taču skatiens kļūst skaidrāks.
Un tieši ar šo skatienu es vēlos dalīties — ne kā autoritāte, bet kā cilvēks.

Sākumā nebija stāsta.
Nebija reliģijas.
Nebija pat jautājuma “kā?”.

Bija klusums — tik pilns, ka no tā varēja piedzimt viss.

Senie Riši klausījās šo klusumu.
Ne ar ausīm, bet ar apziņu.
Un viņi uzdrošinājās pateikt to, ko prāts parasti baidās atzīt.

Ir zināšanas, kuras nav jāapgūst steigā.
Tās neatnāk ar pierakstiem, bet ar sajūtu – kā klusa atpazīšana sevī.
Vēdas un Džjotiš nav paredzētas, lai pareģotu nākotni vai piekārtu dzīvei zīmes vai scenārijus. Tās ir par pasaules kārtību, par ritmu, par to, kāpēc lietas notiek tieši tā un ne citādi. Par gaismu, kas izgaismo, nevis nosoda.
Šajā sadaļā es dalīšos ar savu sapratni vēdās mazās daļās – vienkārši, saprotami un bez steigas. Ne kā skolotāja, bet kā cilvēks, kurš dzīvo un mācās. Jo dažreiz pietiek ar vienu domu,kas liek padomāt, lai sāktu redzēt vairāk.