|
🐘“Mans miers ir mans pamats, un mana diplomātija ir mans spēks.”🐘 |
Latviešu tautas dzīves ziņas un vēdiskajā skatījumā satraukums nav vājums vai rakstura īpašība.Tas ir iestrēdzis gaisa plūdums ķermenī.Kad gaiss nevar brīvi kustēties,elpa kļūst sekla,domas sāk skriet un ķermenis meklē mieru, pats nezinot kur.Tāpēc satraukumu ne vienmēr dziedē domas.Bieži to dziedē kustība, elpa un atvērta telpa.
Es mācos skatīties.
Mācos redzēt kopsakarības, nevis spriedumus.
Mācos klausīties klusumā, nevis meklēt ātras atbildes.
Mācos Džjotiš kā valodu, nevis kā instrumentu, ar kuru ietekmēt citus.
Mana balss vēl veidojas.
Taču skatiens kļūst skaidrāks.
Un tieši ar šo skatienu es vēlos dalīties — ne kā autoritāte, bet kā cilvēks.
Sākumā nebija stāsta.
Nebija reliģijas.
Nebija pat jautājuma “kā?”.
Bija klusums — tik pilns, ka no tā varēja piedzimt viss.
Senie Riši klausījās šo klusumu.
Ne ar ausīm, bet ar apziņu.
Un viņi uzdrošinājās pateikt to, ko prāts parasti baidās atzīt.
Ir zināšanas, kuras nav jāapgūst steigā.
Tās neatnāk ar pierakstiem, bet ar sajūtu – kā klusa atpazīšana sevī.
Vēdas un Džjotiš nav paredzētas, lai pareģotu nākotni vai piekārtu dzīvei zīmes vai scenārijus. Tās ir par pasaules kārtību, par ritmu, par to, kāpēc lietas notiek tieši tā un ne citādi. Par gaismu, kas izgaismo, nevis nosoda.
Šajā sadaļā es dalīšos ar savu sapratni vēdās mazās daļās – vienkārši, saprotami un bez steigas. Ne kā skolotāja, bet kā cilvēks, kurš dzīvo un mācās. Jo dažreiz pietiek ar vienu domu,kas liek padomāt, lai sāktu redzēt vairāk.