Gaiss — mūsu telpā, elpā un dzīvē, gaiss mūsu līdzsvara pamatnoteikums

Sākumā bija Telpa, bet Telpai vajadzēja kustību. Tā radās Gaiss – pirmā elpa un pirmais kliedziens, ar ko bērns paziņo par savu atnākšanu. Tā ir pirmatnējā vibrācija, AUM, kas piepilda tukšumu ar dzīvību. Bez elpas nav ķermeņa, bez gaisa nav kustības; ieelpa paplašina telpu mūsos, bet izelpa ļauj tai piepildīties, radot mūžīgo dzīvības ritmu.
Divas valodas, viena patiesība:
Vēdas un latviešu dzīvesziņa runā par šo stihiju katra savā mēlē, tomēr abas jūt vienu un to pašu pulsu. Vēdiskajā pasaulē gaiss ir Vāju jeb Prāna – spēks, kas kustina ne tikai plaušas, bet arī domas. Latvietim šī pati enerģija mīt dziesmā, balsī un dejā. Mēs esam dziedātāju un dejotāju tauta nevis prieka pēc, bet gan tādēļ, ka kustīgs gaiss neļauj cilvēkam “aiziet sastingumā”. Dziesma izkustina iestrēgušo, savāc izkaisīto, un daina kļūst par ziemeļu mantru, kas neļauj dvēselei sastingt.
Divas sejas no astroloģijas: Merkurs(Budha) un Saturns (Šaņi):
Gaisa dabā mīt divi kungi, kas pārvalda mūsu apziņu:
• Budha ir gaiss kustībā. Tas ir mūsu prāts, kas jautā, meklē un savieno. Kad Merkurs (Budha) plūst brīvi, mūsu valoda ir skaidra un pasaule šķiet saprotama. Tas ir vējš, kas kustina lapas, bet nelauž zarus.
• Šaņi ir gaiss, kas kļuvis kluss. Tā ir pauze, briedums un robeža. Saturns (Šaņi) nemierina ar vārdiem, bet gan ar klātbūtni. Viņš māca, ka dzīve nav tikai skriešana; dažreiz tā ir jānotur, kā koks notur sarmu savos zaros.
Dziedināšana aiz durvīm:
Kamēr mēs sēžam telpās, mēģinot “izdomāt”, kā justies labāk, mēs iesprostojam ugunīgo domāšanu, kas sāk dedzināt pati sevi, griežoties bezmērķīgos apļos. Mēs meklējam mieru tabletē, alkoholā, spēlītēs, bet dziedināšana sākas tur, kur gaiss ir brīvs. Pastaiga dabā nevis vienkārši “novērš domas”, bet gan fiziski atbrīvo gaisu ķermenī. Kustība ritmā dod nervu sistēmai signālu: ir droši.
Šodien, kad Latvijā saule spīd caur sarmu un vējš sejā nes mirdzošus kristālus, kļūst skaidrs – mēs esam daļa no šīs lielās elpas. Vēdiskajā skatījumā katram no mums ir dots noteikts ieelpu skaits. Jautājums ir tikai par to, vai mēs tās iztērējam steigā, dzenoties pēc varas un naudas ilūzijām, vai dzīvojam apzināti.
Svētuma un ilūzijas mērs:
Vara un cilvēku ego bieži mēģina privatizēt telpu (izmantojot to savtīgiem mērķiem), bet vēl nevienam nepieder gaiss. Nauda var nopirkt filtrētu gaisu dārgos kabinetos, bet tā nevar nopirkt vieglumu krūtīs un drošu soli doties ārā. Patiesa svētuma sajūta rodas tajā brīdī, kad mēs paceļam acis pret debesīm un ieraugām, kā no koku galotnēm birst sīki saulē zaigojoši sasaluši pilieni. Tā ir klusa atgādināšana: dzīvība grib kustēties un arī mēs esam dzīvība.
Mums nekas nav jāizdomā no jauna. Pietiek atcerēties, kā elpot kopā ar pasauli, ļaujot gaisam attīrīt prātu un atdot mums mūsu patieso būtību.

Mazi stāsti ar odziņu: 🍒

Miers bieži sākas nevis galvā, bet elpā.

Skolnieks lūdza padomu kā nomierināties.
Mūks norādīja uz koku galotnēm,
no kurām bira sarmas putekļi.
— Redzi, — viņš teica, — arī gaiss zina, kā krist un kā kustēties.

Skolnieks sūdzējās par satraukumu.
Mūks neko neteica, tikai atvēra durvis.