Lūgšana kā stāvoklis

Kad mēs lūdzamies un pateicamies, mēs atgriežamies savā sākotnējā vibrācijā – tajā, kas pastāvēja pirms sāpēm, bailēm, pieredzes un karmas slāņiem.
Tajā vietā, kur dvēsele vēl elpoja brīvi.
Ir cilvēki, kuri dodas kalpot citiem – bērniem, grūtībās nonākušiem cilvēkiem, draudzei.
Ir tādi, kas palīdz, sakārto, mazgā, klusumā dara savu darbu.
Ir askēzes – saprātīgas, ķermeni nebojājošas.
Ir grēku nožēla, lūgšana, kalpošana.
Tās visas ir dvēseles atjaunošanas prakses.
Tajās prāts un dvēsele beidzot sāk strādāt vienā virzienā.
Un, ja ir grūti.
Ja ir bail – par sevi, par tuviniekiem, par slimību.
Tā ir iespēja apstāties un nomierināt prātu.
Jo, kad vibrācija ceļas smalkajos ķermeņos, notiek sekojošais:
– karmiskās programmas sāk atlaisties,
– bailes zaudē varu,
– dvēsele sāk elpot.
Kad dvēsele tiek pacelta:
– stabilizējas nervu sistēma,
– elpa kļūst dziļāka,
– hormonālā un autonomā sistēma sāk līdzsvaroties,
– ķermenis iznāk no “cīņas vai bēgšanas” režīma,
– atjaunojas enerģijas plūsma pa ida (Mēness ceļu) un pingala (Saules ceļu) nādī.
Tāpēc garīgā dzīve spēj dziedināt pat tos simptomus, kurus medicīna vēl nespēj izskaidrot.
Svarīgākais – katram ir brīvība izvēlēties.
Kam ticēt.
Kur lūgties.
Baznīcā, pie svētozola, budistu templī vai savā klusumā.

Cilvēkam nav jāpieņem jauni noteikumi, nav jāmaina reliģija, nav jāveic mistiski rituāli vai jāpieder kādai kustībai.
Svarīgākais ir ticība, paļaušanās, iekšējs miers, cerība un gaisma.
Kad šie stāvokļi parādās neatkarīgi no formas, dvēsele sāk dziedināties.
Katoļu rožukronis, hindu mantras, pareizticīgo lūgšanas, budistu čantings – tas viss strādā pēc viena principa:
Vibrācija. Atkārtošanās. Paļaušanās.
Un tas veido apziņas maiņu.
Askēze (tapas) ir iekšējās uguns atmodināšana.
Vēdas saka: “Kad tapas deg, vecās karmas kūst.”
Askēzes attīra no smagās enerģijas, samazina iekšējo haosu, stabilizē nervu sistēmu un dod spēku, pašcieņu un disciplīnu.
Tāpēc pēc askēzēm ķermenis kļūst vieglāks, tīrāks un mierīgāks.
Lūgšana pati par sevi ir meditatīvs stāvoklis.
Tā ir gara, ritmiska, monotoni plūstoša, jo:
– ritms pārslēdz smadzenes no beta (trauksme) uz alfa (miers),
– monotonija noliek ego malā,
– atkārtojums iedarbina mantras efektu,
– prāts apklust,
– sirds atveras.
Vēdas māca – mēs esam kā trauki, un Dieva gaisma ieplūst tikai tik, cik tīrs ir trauks.
Kas notiek ar cilvēku, kurš praktizē:
– askēzes attīra ķermeni un dvēseli,
– grēku nožēla atbrīvo sen noslēptus pārdzīvojumus,
– lūgšana piepilda,
– kalpošana nostiprina.
Tad dvēsele un ķermenis sāk rezonēt vienā vibrācijā.
Cilvēks kļūst mierīgs, skaidrs un mīlošs.
Un miera stāvoklis pats par sevi kļūst par dziedināšanu.

Mazi stāsti ar odziņu: 🍒

Ko var viena kustība
Starp upi, purvu un tīrumu, meža ieskauts, dzīvoja sirms un gudrs vīrs.
Viņam bija maz – maza mājiņa, vienkāršs apģērbs, trauki un slota.
Katru rītu viņš ar pateicību slaucīja savu telpu.
Kādu dienu pie viņa atnāca jauns ceļinieks un jautāja:
“Kas ir garīgums? Gavēnis? Mantra? Rožukronis? Meditācija? Kur ir patiesība?”
Vecais vīrs pasmaidīja, pacēla no zemes mazu akmentiņu un lēni nolika to uz akmens.
“Šis ir garīgums,” viņš teica.
“Bet tas ir tikai akmentiņš,” ceļinieks apstulba.
“Jā,” atbildēja vīrs.
“Kad tu pacel akmentiņu ar mierīgu prātu, šis brīdis sakārto pasauli tevī. Gavēnis, mantra un lūgšana ir tikai dažādas rokas, kas paceļ vienu un to pašu.”
“Kāpēc tas dziedina?” jautāja ceļinieks.
Vecais vīrs norādīja uz slieksni:
“Kad tu katru dienu mierīgi slauki savas domas, pasaule sāk elpot. Miers dziedina ātrāk nekā zāles. Apziņa – ātrāk nekā brīnumi.”
“Bet kur ir svētvieta?”
Vecais vīrs pieskārās krūtīm:
“Tur, kur tu esi klātesošs. Svētvieta pārvietojas līdz ar apziņu.”
Un viņš atkal pacēla akmentiņu.
“Vienkārša darbība, ja tā ir apzināta, pārvēršas par garīgu praksi. Tā ir visa ceļa būtība.”
Un atceries – garīgums ir stāvoklis, nevis piederība.
Lūgšana, mantra, tapa, darbs un kalpošana ir vienas saknes dažādi zari.
Svētvieta ir tur, kur ir mierīga sirds.