Janvāris 2026

Ziemas pasaka janvārī

Ziema atnāk klusi, ar baltumu un mieru. Tas nav klusums, kas nospiež — tas ir klusums, kas ļauj ievilkt elpu un atcerēties sevi. Sniegs apsedz zemi kā silta sega, lai sasildītu visu, kas klusumā gatavojas pavasarim. Kailie koki stāv rāmi, izrotāti ar sniegu, un zvaigznes aukstajās naktīs spīd īpaši spoži, apspīdot pilsētas, ciemus un lauku mājas.

Kaut kur laukos vīrs aiziet pakaļ malkai un iekur krāsni. Drīz mājā sāk kustēties siltums. Cepumu mīkla tiek mīcīta ar siltām rokām, formas pazūd miltos, un krāsns piepilda telpu ar svētku sajūtu. Tas nav tikai par cepšanu — tas ir par kopā būšanu, par laiku, kas tiek dāvināts viens otram. Mamma rosās pie plīts, cep gardus cepumus, bērni gaida, kad kārumi tiks izņemti no krāsns un varēs tos izrotāt ar saldo glazūru. Virtuvē izplatās vienkārša, mājīga smarža. Tiek iedegta svece, uz galda nolikta tēja, un lēna kopā būšana var sākties.

Uz mūrīša, laiski atgūlies, murrā kaķis — peļu junkurs savu darbu ir padarījis un guļ mierīgs savā vietā, sildoties. Duksis nepamet cerību, ka saimniece padalīsies ar tikko gatavotajiem cepumiem, un ar klusām, vērīgām, mazliet žēlīgām acīm vēro katru kustību.

Ārā ir putenis, vējš un aukstums, bet iekšā — dzīve rit lēni un īsti. Bez steigas, bez liekiem vārdiem.

Kalnā skan bērnu smiekli. Kamanas slīd lejup, vaigi ir sārti, rokas aukstas, bet sirdis — pilnas prieka. Visapkārt ir smiekli, jo bērns pasauli redz ar prieka acīm. Tur, sniegā, dzīvo īsta laime: bez steigas, bez domām par rītdienu. Tikai šis mirklis, smiekli un ziema.

Janvāris māca dāvināt. Ne tikai dāvanas, bet arī uzmanību, klātbūtni un siltumu. Mazs žests, silts vārds, barotava putniem aiz loga — tie kļūst par ziemas sirdspukstiem. Dzīvība nepazūd, tā tikai kļūst klusāka.

Janvāris ar vēju un puteni neļauj iemigt. Tas neļauj ieslīgt saldā labsajūtas inertumā, kur viss šķiet ērti, bet dvēsele stāv uz vietas. Vējš izkustina, putenis noņem lieko, atsedz būtisko. Tas ir dzīvs, modrs mēnesis.

Un, kaut arī zeme guļ sniegā, dziļi zem tā jau mostas cerība. Ziema zina — pēc klusuma nāk ziedēšana. Katrs sals nes sevī solījumu, katra tumšā nakts — gaismu. Un janvārī mēs zinām: saule savu ceļu sāk atpakaļ uz mājām — dienas kļūst garākas, naktis īsākas.

sniega trase vējam
sniega milža pēdas
ledus medūzas
balsts
saules sasildīts

Līdzīgi Raksti

  • Marts – tilts starp ziemu un pavasari

    Marta atnākšana ir brīdis, kad pasaule aiztur elpu starp divām pasaulēm. Tas ir laiks, kad ziemas klusums sāk lūzt un gaisā parādās tā nemierīgā, dzirkstošā smarža, ko nevar sajaukt ne ar ko citu – pavasara tuvums. Šis mēnesis mums neatnāk viegli un eleganti; tas ir dumpinieks, kurš cīnās ar pēdējiem puteņiem un ledus bruņām, solot, ka gaisma drīz uzvarēs tumsu. Marts mūs aicina ne tikai nomainīt mēteļus uz vieglākiem apģērba gabaliem, bet arī kļūt vērīgākiem, ieklausīties dabas čukstos un saskatīt senās zīmes, kas paslēptas katrā lāstekā un pirmajā cīruļa dziesmā.

  • Saule

    Mūsu dzīve ir nepārtraukts ceļš uz gaismu. Džjotiš jeb Vēdiskajā astroloģijā Saule nav tikai debesu ķermenis – tā ir Atma, mūsu nemirstīgā dvēsele. Tāpat kā skudriņa Tipa manā bērnības multfilmā neatlaidīgi jautāja, kas ir šī lielā uguns bumba, arī mēs katrs savā sirdī meklējam atbildi uz jautājumu: “Kas es esmu?”
    Atma ir mūsu iekšējā saule, kas nekad nenodziest, pat ja to reizēm aizklāj nezināšanas mākoņi. Meklēt patiesību par Sauli nozīmē meklēt patiesību pašam par sevi, jo bez šīs centrālās uguns nav iespējama ne dzīvība, ne apziņa.

  • Ladus skulptūras Jelgavā

    Vai ledus ir ilūzija, jā un nē. Ledus ir reāls, bet, kad temperatūra mainās, ledus pazūd, taču ūdens nē. Vēdu skatījumā tas ir ļoti svarīgs piemērs. Materiālā pasaule nav “neesoša”, tā ir mainīga. Tā ir forma, kas nepārtraukti pārtop, vai ir jēga pieķerties formai? Ledus saka: “Es esmu ciets, esmu pastāvīgs.” Taču saule pasmaida, un tas kļūst par ūdeni. Un tikai nedaudz un tas kļūs par tvaiku. Forma mainās, bet būtība paliek. Vēl Jelgavā ir iespēja izbaudīt ledus mākslu, kur katra skulptūra ir kā meditācija.