Kā atkal ieiet ritmā, kad dzīve šķiet haotiska, darbu vairāk kā laika un šķiet, ka labāk visam atmest ar roku:
Sāc ar apstāšanos, apsēdies vai atgulies un ieklausies klusumā. Tie, kas domā, ka klusums ir tukšs – nav tiesa, tas ir piepildīts. Saklausi pulksteņa tikšķus. Saklausi elpu un sirds pukstus un sajūti, ka viss sit ritmā. Pulkstenis tikšķ ritmā. Gads nomaina gadu ritmā, gadalaiks gadalaiku un diena dienu, un tā var skaitīt un skaitīt. Mēs esam daba un arī mums ir savs ritms – celšanās, ēšanas, darba un protams atpūtas. Brīdī, kad zaudējam ritmu, zaudējam savu viengabalainību un tad jau arī drīz pie durvīm klauvē veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi( veģetatīvā distonija).
Un tagad iedomājies, kā būtu, ja pulkstenis pēkšņi sāktu tikšķēt ātrāk,dienas skrietu ātrāk,bet naktis vilktos un nebeigtos – pasmaidi un sajūti kā tevī lēnām ieplūst miers. Mazi ieteikumi:
- Nevajag sakārtot visu. Vajag atrast vienu pulsu.
Haoss nav pretstats ritmam — tas ir ritma zudums.
Tāpēc nesāc ar dzīvi.
Sāc ar elpu.
Trīs mierīgas izelpas jau ir ritms.
- Atgriezies pie diennakts, nevis uzdevumiem.
Rīts nav domāts steidzīgai domāšanai.
Vakars nav domes risinājumiem.
Kad dzīvo pret diennakti, rodas spriedze.
Kad dzīvo kopā ar diennakti, rodas vieglums.
- Dari vienu lietu līdz galam.
Ne vairāk.
Ritms mirst daudzuzdevumā.
Vienkāršība atgriež sirdi ritmā.
- Ievēro elementus sev apkārt.
Zeme — sakārto telpu.
Ūdens — padzeries apzināti.
Uguns — iededz sveci vai kustību.
Gaiss — atver logu, ieelpo.
Tas nav rituāls.
Tas ir atgādinājums ķermenim.
- Klausies, kur ir vieglāk.
Ritms nekad nespiež.
Tas nes.
Ja kļūst smagi — tu esi ārpus ritma.
Ja kļūst viegli — tu esi atpakaļ.
- Nevajag kļūt par citu cilvēku.
Ritms nav jauns “es”.
Tas ir vecais, aizmirstais.
Tas, kurš jau zina, kā elpot, kustēties, būt.
Klusa frāze sev (jebkurā brīdī):
Es atgriežos ritmā.
Man nav jāskrien.
Viss atgriežas savā laikā
