Marts – tilts starp ziemu un pavasari

Ziema negribot, bet ar lēniem soļiem dodas atpakaļ uz savu mājvietu, kur valda mūžīgais sasalums. Šodien nebūs stāsts par sniega karalieni, bet gan par Martu (mēnesi), kurš, tik ļoti lūgts un gaidīts, beidzot klauvē pie mūsu logiem ar lāsteku pie deguna un milzu peļķēm uz ielām. Marts ir atnācis, un sniegs lēnām atstāj mūsu pagalmus, līdzi sev paņemdams arī asfaltu, atsedzot zemi, kura tikko sākusi elpot.
Daudziem marts asociējas ar tulpēm un pirmajiem sauleszaķīšiem, kas danco pa istabas sienām, kā arī ar tiem trauslajiem, drosmīgajiem sniegpulkstenīšiem, kas saulītē pie mājas sienas pieteikuši karu ziemai. Taču marts nav tikai ziedi un gaisma – tas ir emociju pilns laiks. Tajā mīt tāds dīvains nemiers, kurā saplūst ziemas nogurums ar nepacietīgu vēlmi pēc atdzimšanas. Tā ir cerība, kas smaržo pēc mitra koka un pirmā pavasara lietus.
Lai saprastu, ko mums nesīs nākamie gadalaiki, martā ir jābūt īpaši vērīgiem.

Senlatvieši ticēja, ka dabas norises šajā mēnesī ir kā grāmata, kurā ierakstīta visa vasara un rudens. Viņi vēroja katru sīkumu, zinot, ka nekas nenotiek bez iemesla:
Piemēram, ja marts ir sauss un saulains, tad zemnieki varēja priecāties – tas solīja auglīgu un bagātu gadu. Turpretī lietains marts bieži vien bija vēstnesis slapjai un neprognozējamai vasarai. Arī migla spēlēja savu lomu: ja marta sākumā pār zemi klājas biezas miglas vāli, vasara gaidāma pērkoniem bagāta un lietaina.
Jāskatās ir ne tikai debesīs, bet arī pie māju jumtiem. Ja pie tiem karājas garas un tievas lāstekas, tas liecina par garu pavasari, bet tajā pašā laikā sola labu ražu garajiem augiem. Svarīgi bija nepalaist garām arī pirmo pērkona negaisu – ja tas norīb, kamēr mežos vēl redzams sniegs, tad pavasaris solās būt vēss un dabas mošanās būs lēna.
Arī dzīvnieki un putni martā ir labākie sinoptiķi. Ja cīruļi un strazdi atlido agri, pavasaris būs straujš un silts. Savukārt, ja marta beigās meža zaķi joprojām nēsā savus baltos ziemas kažokus, tad skaidrs, ka ziema savas pozīcijas tik viegli neatdos un aukstums vēl atgriezīsies. Pat kļavu sulas stāsta savu stāstu – ja tās tek strauji un saldi, pavasaris klāt un zeme ir gatava sēt un audzēt.
Marts mums māca pacietību un vērīgumu. Tas aicina mūs nevis steigties, bet apstāties pie tās pašas peļķes, kurā atspīd saule, un saskatīt dabas lielo plānu.

Līdzīgi Raksti

  • Saule

    Mūsu dzīve ir nepārtraukts ceļš uz gaismu. Džjotiš jeb Vēdiskajā astroloģijā Saule nav tikai debesu ķermenis – tā ir Atma, mūsu nemirstīgā dvēsele. Tāpat kā skudriņa Tipa manā bērnības multfilmā neatlaidīgi jautāja, kas ir šī lielā uguns bumba, arī mēs katrs savā sirdī meklējam atbildi uz jautājumu: “Kas es esmu?”
    Atma ir mūsu iekšējā saule, kas nekad nenodziest, pat ja to reizēm aizklāj nezināšanas mākoņi. Meklēt patiesību par Sauli nozīmē meklēt patiesību pašam par sevi, jo bez šīs centrālās uguns nav iespējama ne dzīvība, ne apziņa.

  • Ladus skulptūras Jelgavā

    Vai ledus ir ilūzija, jā un nē. Ledus ir reāls, bet, kad temperatūra mainās, ledus pazūd, taču ūdens nē. Vēdu skatījumā tas ir ļoti svarīgs piemērs. Materiālā pasaule nav “neesoša”, tā ir mainīga. Tā ir forma, kas nepārtraukti pārtop, vai ir jēga pieķerties formai? Ledus saka: “Es esmu ciets, esmu pastāvīgs.” Taču saule pasmaida, un tas kļūst par ūdeni. Un tikai nedaudz un tas kļūs par tvaiku. Forma mainās, bet būtība paliek. Vēl Jelgavā ir iespēja izbaudīt ledus mākslu, kur katra skulptūra ir kā meditācija.