Par burām un kontroles ilūziju

Es sēdēju pie sava galda, lūkojoties uz Džjotiš karti – to dīvaino kvadrātu un ciparu rakstu, kas it kā zināja par mani vairāk nekā es pati. Man blakus, smaržoja pēc bišu vaska sveces un miera, uz plaukta sēdēja mans mīļais Ganeša (Garsnuķītis). Viņa lielās ausis šķita gatavas uzsūkt visas pasaules skumjas, bet acīs mirdzēja neizsīkstoša jautrība.
— Garsnuķīt, — es klusi uzrunāju Ganešu, — vai mēs vispār spējam kaut ko ietekmēt? Reizēm man šķiet, ka viss ir tikai liela ilūzija. Es mācos, es strādāju, es cenšos darīt visu “pareizi”, cerot uz to pirmo miljonu vai māju Holivudā, bet nekas nenotiek pēc plāna. Diplomus mēs sakrājam, stundas nostrādājam, bet vai tāpēc kļūstam par “lieliem priekšniekiem”? Laikam jau mēs nevaram kontrolēt notikumus…
Garsnuķītis lēni pakustināja snuķi un pasmaidīja. — Kontrole, mans mīļais draugs, ir smaga nasta, ko cilvēki paši sev uzkrauj. Tu nevari kontrolēt rītdienu, jo rītdiena vēl nav piedzimusi. Un tu nevari labot vakardienu, jo tā jau ir pelni. Bet tu vari apzināties savu uzvedību, savas emocijas un domas šodien. Tas ir tavs vienīgais patiesais darbiņš, lai gan es zinu – jums, cilvēkiem, tas ir sasodīti grūti.
— Bet es gribu būt kā visi! — es gandrīz iesaucos. — Es gribu iet uz parastu darbu, nākt mājās, strādāt dārzā, būt kopā ar ģimeni un nedomāt par tām tālajām jūrām. Bet mans uzdevums… Džotiš saka, ka tas ir cits. Manī ir šīs senās, zemapziņā slēptās ilgas, kas dzen mani nezināmajā. Kāpēc es nevaru vienkārši gribēt to, ko grib visi?
Garsnuķītis pieliecās man tuvāk, un viņa klātbūtne piepildīja telpu ar siltumu. — Tu gribi pieradināt vētru, lai tā griež tikai tava mazā piemājas dārziņa vējdzirnavas? Cilvēka ilūzija par “normālo dzīvi” bieži vien ir tikai mēģinājums paslēpties no sava lieluma. Kontrole teiktu: “Es darīšu tikai to, kas ir droši.” Bet ietekme saka: “Es paceļu buras.”
Viņš pastiepa roku pret neredzamu horizontu. — Tu nevari pavēlēt vējam pūst tavā virzienā, bet tu vari nostādīt buras tā, lai vējš tevi nestu turp, kur gaida tavas ilgas. Tavs uzdevums nav būt “kā visiem”, bet gan iemācīties stūrēt savu laivu tajos ūdeņos, kas tev lemti. Tiklīdz tu beigsi cīnīties ar okeānu un ļausi zvaigznēm rādīt ceļu, tu redzēsi… elpa paliks vieglāka un prāts mierīgāks.
Es paskatījos uz savām plaukstām. Tajās nebija kontroles pār pasauli, bet tajās bija spēks izdarīt izvēli. Izvēli vairs nepretoties savai dabai
— Bet zini, Garsnuķīt, — es piebildu, sajūtot pēkšņu skaidrību, — ne jau visiem ir jāstūrē pa tiem milzīgajiem, bīstamajiem okeāniem. Pasaulei vajag arī tos, kuri mīl savu mierīgo ostu.
Ganeša lēni pamāja ar galvu, un viņa lielie ziloņa vaigi iemirdzējās. — Tieši tā! Svarīgākais nav tas, kur tu stūrē, bet gan kā tu to dari. Nav starpības, vai tu vadi milzu kuģi okeānā, vai ar smaidu pārdod apelsīnus kā mazus, saulainus vitamīnus. Nav starpības, vai tu raksti grāmatas, vai ar enerģisku prieku ievies tīrību slimnīcas gaitenī.
Viņš pacēla savu labo plaukstu svētībai. — Traģēdija nav tajā, ka cilvēks strādā par šoferi vai apkopēju. Traģēdija ir tajā, ka viņš to dara ar nolemtības sajūtu, it kā būtu ieslodzīts. Bet, ja tu dari savu darbu ar prieku, tu vairs neesi vergs — tu esi radītājs. Tad pat grīdas mazgāšana kļūst par lūgšanu un apelsīnu pārdošana — par svētību. Ilūzija ir domāt, ka laime ir tikai “tur, tālumā”. Patiesība ir tāda, ka laime ir tajā enerģijā, ko tu ieliec katrā savā kustībā šeit un tagad. Nav “mazu” vai “lielu” darbu, ir tikai attieksme, ar kādu mēs tos veicam.
Es pasmaidīju. Elpa tiešām kļuva vieglāka. Jo nav svarīgi, ko saka Džotiš vai priekšnieks — kamēr manā sirdī ir prieks, es esmu savā vietā.

Mazi stāsti ar odziņu: 🍒

Varbūt dzīve neprasa, lai mēs zinātu visu ceļu.
Varbūt pietiek ar to, ka šodien nepretojamies vējam.
Ne vienmēr mēs izvēlamies okeānu.
Bet mēs vienmēr varam izvēlēties, kā paceļam buras.

Vēl viens odziņstāstiņš 🍒

Reiz kāds vienkāršs vīrs satika mūku kalnu takā.
Vīrs apstājās un jautāja:
— Tēv, vai šis ceļš ved uz pareizo vietu?
Mūks uz viņu paskatījās, pasmaidīja un atbildēja:
— Ja tu ej, klausoties savā solī, tad jā.
— Bet es nezinu, kurp tas ved, — vīrs samulsa.
— Arī nevajag, — mūks sacīja. — Ja ceļš būtu tavā kontrolē, tu no tā neko nemācītos.
Vīrs paklanījās un gāja tālāk.
Ceļš palika tas pats, bet soļi kļuva vieglāki.