Par mani un ceļu, ko eju

Cauri gadsimtiem cilvēki meklē dzīves jēgu. Daudzi to dara klusu. Daudzi – ejot cauri neskaitāmiem kursiem, cerot atrast atbildes uz jautājumiem:
-kas ir dzīve,
kāpēc es esmu šeit,
kāds ir mans uzdevums šajā pasaulē?-

Un tomēr – bieži pēc visa piedzīvotā paliek sajūta, ka ne laime, ne skaidrība nav atrasta.

Mēs mēdzam domāt, ka garīgums ir kaut kas ārpus mums – kādā klosterī, baznīcā vai tālā mācībā. Ka tas neiet roku rokā ar skaistumu, mīlestību un dzīvu ikdienu. Taču, iespējams, un to ir mazliet skumji atzīt, tieši garīgā vietā garīgums reizēm ir vismazāk.

Mans ceļš ir garīgā meklētāja ceļš.
Tas ved pāri kalniem un ielejām.
Reizēm tajā ir klintis, šalcoši ūdenskritumi, akmeņu nogruvumi.
Un reizēm – apstāšanās.

Es meklēju atbildes uz jautājumu: cik daudz no likteņa ir ielikts šūpulī, un cik daudz cilvēks var veidot pats. Uzdodot šo jautājumu, es vienmēr atgriežos pie trim vienkāršām patiesībām:

• Cerība ir spēks, kas ceļu dara gaišāku.
• Mīlestība ir tilts, kas savieno cilvēku sirdis.
• Lūgšana ir gaisma, kas vairo cerību un mīlestību.

Es vēl esmu ceļā.
Ne ideāla.
Ne pārliecināta par visu.
Un mans mērķis nav kādu mācīt.

Mans mērķis ir dziedināt sevi un dalīties ar to, ko piedzīvoju – ar izjūtām, klusumu, šaubām un atziņām. Es rakstu par brīžiem, kad šķēršļi kļūst par ceļa daļu. Par tiem mirkļiem, kad jāievelk elpa un jācieš klusu, lai sadzirdētu.

Šeit es dalīšos ar stāstiem, praksēm un simboliem, lai iedrošinātu un atgādinātu – ikviens var veidot savu ceļu ar cerību, mīlestību un lūgšanu.

Man tuva ir latviešu dzīvesziņa, vēdiskā kultūra un arī kristietība. Šie avoti manī satiekas kā mazi strautiņi, kas kopā veido upi.

Šeit tu atradīsi:

• personīgus stāstus,
• praktiskas meditācijas un mantras,
• simbolu un zīmju skaidrojumus,
• rituālus un dziedināšanas prakses ģimenei un dzimtai,
• pārdomas par dabu un veselību,
• stāstus par svētvietām pasaulē un Latvijā.

Kādā lietoto preču veikalā es nopirku mazu melnu zilonīti par vienu eiro. Sākumā nesapratu, kāpēc cena tik maza. Tikai vēlāk pamanīju – galviņa ieskrāpēta, ilknīši izlauzti, snuķītis nedaudz nolauzts. Es viņu nosaucu par Ganešu, sakopu ar savām rokām, un tajā brīdī viņš kļuva par manu talismanu.

Vēdiskajā kultūrā Ganeša ir sākuma un šķēršļu pārvarēšanas simbols. Viņš nāk pie tiem, kas uzdrošinās sākt un mācās skatīties uz dzīvi no cita skatu punkta. Mans otrs talismans ir lotoss – zieds, kas izaug no dubļiem un paliek tīrs.

Es esmu ārpus jebkuras reliģijas un vienlaikus mazliet visās. Man svarīga nav forma, bet tas, ko cilvēks no tās paņem sirdij – gaismai un mīlestībai. Attīstība ir svarīgāka par dogmām.

Ikviens var būt meklētājs, kurš savu dzīves redzējumu veido no dažādiem ceļiem. Katrs cilvēka ceļš var kļūt par tiltu starp cilvēkiem, kultūrām, pasaulēm un senču mantojumu.

Es sevi jūtu kā kaut ko senu. Man ir grūti dzīvot virspusēji. Dzīves jēga nav dekorācija – tas ir ceļš, ko ej, un darbi, ko dari nepiespiesti, ar klusu prieku.

Bērnībā mani vecvecāki runāja ar zemi, ūdeni, uguni un telpu. Šīs sarunas turpinājās arī baznīcā. Tāpēc pasauli es jūtu ar sirdi un klusu zināšanu, ko ne vienmēr spēju izskaidrot.

Es aicinu tevi kļūt par manu ceļabiedru šajā sarežģītajā ceļā, ko sauc par dzīvi.
Es rakstu tāpēc, ka tas ir mans Dharmas ceļš.