Par Mīlestību

“Bez mīlestības nedzīvojiet,
Bez mīlestības viss ir mazs!
Bez mīlestības dūmo krāsnis
Un maizi negriež nazis ass.”
Es klusu noskaitu Ziedoņa rindas, raugoties spožajā pavasara saulē aiz loga. Tur ārā vairs nevalda miers – satrauktas sirdis atkal domā par pavasari un tulpju dāvināšanu. Visi grib būt pamanīti. Visi grib būt svarīgi.Tulpju smarža un papīra čaukstēšana.
Garsnuķītis Ganešs sēž man pretī. Viņš vērīgi klausās, kamēr es stāstu par to, ko redzu apkārt un lasu internetā – par nebeidzamajiem šķiršanās gadījumiem, sestajām sievām un “īstās mīlestības” meklējumiem. Katru reizi – beidzot īstā vai īstais. Bet kur palika iepriekšējās īstās reizes?
“Mēs visi esam kā bērni,” es saku, vērojot Ganeša mierīgo profilu.
“Alkstam pēc mīlestības, bet bieži vien jaucam divas pilnīgi atšķirīgas pasaules – iemīlēšanos un mīlestību.”
Iemīlēšanās ir ķīmija un liela ego deva. Meklējumi un mirklis. Reizēm pat sacensība. Tā ir pavasara vējš, kļavu lapas Siguldā un pirmais sniegs. Tā ir ilūzija, ka kāds aizpildīs mūsu nepilnību, ka atradīsies “glābējs”, kurš mūs pacels vai mazinās mūsu kompleksus.
Es pamanu, kā Ganešs lēni pamāj ar galvu. Viņa lielās ausis sakustas, it kā viņš dzirdētu to tūkstošu siržu troksni, kas mēģina paņemt no cita to, ko paši sev nav iedevuši.
“Tā ir vēlme saņemt,” es turpinu.
“Bet mīlestība… mīlestība ir dvēseles pieaugšana.”
Tā ir spēja būt patiesam un dot mieru, līdzsvaru un drošību. Tas nav “man tevi vajag”, bet gan “esmu tev blakus, lai mēs abi augtu”. Mīlestību neuzceļ zibens – to ceļ pa ķieģelītim gadiem ilgi.
Ganešs klusi nosmaida. Viņš noliek savu rakstāmo irbuli un pieliecas nedaudz tuvāk. Viņa acīs uzdzirkst tas pats dievišķais ķircinājums, ko es jau esmu iepazinusi.
“Saki man,” viņš jautā, un viņa balss vibrē līdz ar kamīna liesmām,
“tu saki – mīlestība sākas tad, kad ego apsēžas otrajā rindā ar siltu tējas krūzi rokā. Bet cik daudzi no jums patiešām uzdrīkstas iemīlēties patiesībā, nevis otrā cilvēka spoguļattēlā? Vai tu pati esi gatava mīlēt otru nevis par to, ko viņš tev dod, bet vienkārši par to, ka viņš ir?”
Es apklustu. Šis jautājums griež cauri visām romantiskajām bildēm.
“Vēdas māca,” es klusu turpinu, mēģinot rast atbildi,
“ka mīlestība ir spēja ieraudzīt Dievu otrā cilvēkā. Kad tu pārstāj meklēt glābējus un atmet ilūzijas. Kad saproti – mīlestība dzimst tur, kur beidzas bailes.”
Ganešs vēlreiz lēni pamāj ar galvu. Šoreiz viņa skatienā ir dziļš atbalsts. Viņš zina – tas ir pieaugšanas ceļš. Iemīlēšanās mūs pamodina, ego mūs pārbauda, bet tikai caur patiesību dvēsele nobriest.
“Mīlestība ar spēku ir maigums (mīlot nezaudēt mugurkaulu),” es pabeidzu,
“un brīvība ar atbildību.”
Telpā iestājas klusums…..
Ganešs zina – lai mīlētu otru kā dvēseli, nevis kā priekšmetu, vispirms ir jāatrod tas klusais miers sevī. Kad tas parādās, sākas uzticība, nevis bailes.

Mazi stāsti ar odziņu: 🍒

Reiz Garsnuķītis jautāja vecajam zilonim:
— Kā zināt, ka tā ir īsta mīlestība?
Vecais zilonis ilgi klusēja un tad teica:
— Kad tu pārstāj prasīt, ko no tās iegūsi.
Garsnuķītis padomāja… un pirmo reizi paskatījās uz otru bez vēlmes kaut ko paņemt.
Un tajā brīdī viņš saprata...

mīlestība #iemīlēšanās #Ganešs #dzīvesgudrība #attiecības #patiesība #briedums #ilūzijas #garīgāizaugsme #ImantsZiedonis #Latvija #miers #pašizaugsme #dvēsele #cilvēkstāsti