Par mūsdienu cilvēka garīgo dabu un dzīvi starp daudzām pasaulēm

Mēs dzīvojam laikā, kad informācija ir pieejama neierobežotā apjomā. Vienas dienas laikā cilvēks var iepazīties ar kristietību, budismu, hinduismu, šamanismu vai tā saukto kvantu garīgumu. Daudzi meklē dzīves jēgu, alkst dziļāka piepildījuma un tāpēc pievēršas garīgumam.

Nereti šie ceļi savijas. Cilvēks svin Ziemassvētkus baznīcā, Jāņos sēž pie ugunskura un meditē, klausoties budisma vai hinduisma mantras. Un kurš gan to var aizliegt?

Dubultā ticība latvietim nav jaunums — tā jau izsenis ir bijusi mūsu garīguma kodols. Kristietība, tāpat kā daudzām citām Eiropas tautām, latvietim sākotnēji bija sveša. Tā tika atnesta ar krusta kariem, ar varu un zobenu. Taču latvietis nepadevās. Formāli pieņēmis kristietību, savās mājās viņš turpināja godināt Sauli, Mēnesi, Māru un Dieviņu. Tā radās dubultā ticība — baznīcā kristietis, pie ugunskura un laukā pagāns.

Šodien daudzi latvieši, tāpat kā cilvēki no visas pasaules, dodas uz Indiju garīguma meklējumos. Tur viņi meklē atbildes uz dzīves jautājumiem, apgūst jogu, meditācijas, mantras, dzīvo šajā vidē un smeļas ļoti senas gudrības. Tomēr, tiklīdz kāds sāk runāt par ceļu ārpus ierastajām robežām, sabiedrībā bieži parādās piesardzība. Rodas aizspriedumi, pretestība — “svešais” biedē.

Šī aizsardzības reakcija ir saprotama, taču bailes kļūst par šķērsli. Tās ietekmē un stājas pretī garīgumam.

Atvērtība vienmēr ir bijusi mūsu tautas izdzīvošanas spēks. Latvietis ir saules, uguns un dziesmas bērns. Viņš ir arī zemes, vēja, jūras, upju un ezeru bērns. Strādājot viņš meditē, sējot graudus — lūdzas, dziedot — dziedina. Šī saikne ar dabu ir kodols, ko nespēj atņemt neviena reliģija un neviena vara.

Garīgums nav drauds tautai. Tas ir spēks. Tauta neizzūd dažādībā — tauta izzūd aizvērtībā. Bailes šķir, bet atvērtība dziedina.

Mēs esam stipri. Mēs esam vareni. Mēs esam tauta, kas pratusi savienot kristietību ar senču ticību un saglabāt dziesmas spēku pat vissmagākajos laikos. Šodien mūsu rokās ir vēl lielāka izvēle — atvērties pasaulei, izvēloties sev pieņemamāko ticību vai veidu, kā ticēt, nezaudējot savas saknes.

Latvieša garīgums dzīvo ne tikai baznīcā, bet arī ugunskura liesmās, upju krastos un tautasdziesmās. Tā ir mūsu bagātība. Jebkura ticība, kas vairo mīlestību, labestību, ticību un empātiju pret citām kultūrām, rasēm, dzimumiem un domāšanas veidiem, ir vērtība.

Katrs, saliekot savu puzli no maziem mozaīkas gabaliņiem, var veidot savu garīgumu. Augsim kopā ar laiku, nenoliegsim svešo, palīdzēsim viens otram — tā veidojot labklājību sev un citiem. Ieejot jebkurā svētvietā, sajutīsim bijību un pietāti — pret cilvēkiem, kas to veidojuši, un pret Dieviem, kas tur mīt.

Lai ticība, cerība un mīlestība ir ar mums visiem.

Mazs stāsts ar odziņu: 🍒

Reiz kāds cilvēks gāja uz baznīcu. Viņš aizdedza svecīti, noskaitīja lūgšanu un pateicās par dzīvi. Vēlāk tajā pašā dienā viņš izgāja pļavā, iekūra ugunskuru un ilgi skatījās liesmās, klausoties vēju. Nevienā brīdī viņš nejutās kā nodevējs — ne Dievam, ne sev.

Viņš tikai atcerējās.

Atcerējās, ka zeme elpo, ka uguns runā, ka klusums māca. Ka ticība nav durvis, kuras jāaizver, ieejot citās. Tā ir telpa, kas paplašinās, ja cilvēks nebaidās.

Kāds viņam reiz teica: “Tu tici nepareizi.”
Cilvēks pasmaidīja. Viņš zināja — ticība, kas vairo mīlestību, nevar būt nepareiza.

Un, kad viņš devās prom, baznīcas zvani skanēja tieši tāpat kā pļavas klusums.
Tikai citā valodā.