Par varu, naudu un ilūziju, ka paši esam svēti

Kamīns klusu sprakšķ, svecīte lēni deg – mājā izplatīdama vieglu klusumu un smaržu, skan veigla Zen mūzika, šodien Latvijā ārā ir ļoti, ļoti auksts. Garsnuķītis Ganešs sēž man pretī uz zema paliktņa, viņa ziloņgalva nedaudz noliekta sānis, bet lielās ausis uzterv katru mana vārda vibrāciju. Viņa acis — gudras un neizdibināmas — raugās manī, kamēr es klāstu savas pārdomas par pasaules varenumu un cilvēka dabu.
“Kari, skandāli… it kā pasaule būtu sazvērējusies pret mums,” es saku, vērojot, kā viņš vērīgi klausās. “Cik vērtīga vispār ir cilvēka dzīvība? Mēs novelkam robežu: tur ir sliktie, bet mēs esam labie. Bet, ja godīgi….. ieskatītos spogulī, vai tā glezna būtu tik brīnišķīga?”
Ganešs pakustina savu snuķi, it kā sajustu kādu rūgtu smaržu gaisā. Viņš nepārtrauc mani, kad atzīstos savās senajās ilūzijās par to, ka vara un nauda mani padarītu par labāku cilvēku.
“Es skatījos un vēroju,” es turpināju. “Un jo vairāk es vēroju, jo mazāk ticēju tam, ka mēs esam tik ‘labi’. Varbūt nauda neko nesabojā? Varbūt tā tikai noņem bremzes? Vidusmēra cilvēkam nav instrumentu, lai ietekmētu simtiem dzīvību. Viņa netikumi paliek mazi, jo viņam nav mēroga. Bet vara… vara neizveido raksturu, tā to atklāj.”
Šajā brīdī Garsnuķītis neticīgi pamāj ar galvu. Viņa milzīgās ausis viegli noplivinās, un telpā iestājās pauze.
“Tu saki — mēs esam tikumīgi,” viņš beidzot ierunājas, viņa balss dūc kā zems gongs. “Bet vai tu esi droša, ka tas nav tikai izvēles trūkums? Ir viegli būt uzticīgam, ja nav kārdinājuma. Vai tava morāle nav tikai bailes no soda? Bailes ļoti labi izskatās pēc tikuma, vai ne?”
Es apklustu. Viņa jautājums griež dziļi. Es domāju par to, cik daudzi no mums paliktu “tīri”, ja mums iedotu neierobežotu varu bez sekām?
“Ja man rīt iedotu visu,” es čukstēju, “es gribētu teikt, ka paliktu tāda pati. Bet es nezinu. Un šī neziņa man šķiet patiesāka par skaistu pārliecību.”
Ganešs klusu pie sevis nosmīn. Tas nebija ļauns smaids, drīzāk tāda sena, dievišķa sapratne par cilvēka vājumu. Viņš pieliecas tuvāk, viņa acīs uzdzirkst neliels ķircinājums.
“Tad saki man,” viņš jautāja, cieši raugoties manī, “ja es tev tagad, šajā pašā mirklī, iedotu atslēgu no visām pasaules bagātībām un varu pār visu likteņiem… vai tu vispirms pabarotu izsalkušos, vai tomēr nopirktu lielāku spoguli, kurā apbrīnot savu ‘labo’ sirdi?”
Es šai mirklī nespēju atbildēt uzreiz. Viņa jautājums karājās gaisā kā neatvērta vēstule. Es tomēr turpinu domāt par to, ka pasaule tomēr turas — nevis uz varoņiem, bet uz tiem klusajiem, kuri neizmanto citus, kaut varētu. Uz tiem, kuru labestība ir kā ikdienas maizes šķēle.
“Varbūt ar to pietiek,” es pabeidzu, “lai pasaule vēl stāvētu.”
Ganešs vēlreiz lēni pamāja ar galvu, šoreiz apstiprinoši, un viņa acīs vairs nebija smīna, tikai miers. Ganeša zin, ka, lai pasaule kļūtu labāka vispirms ikvienam ir jāpaskatās uz sevi.

Mazi stāsti ar odziņu: 🍒

Cilvēks sūdzējās mūkam:
— Ja man būtu vairāk naudas, es dzīvotu labāk un tīrāk.
Mūks iedeva viņam spoguli.
— Ko tu redzi?
— Sevi.
— Kad kļūsi bagāts, redzēsi to pašu.
Tikai lielākā rāmī.

Reiz vētra nogāza vecu koku.
Cilvēki saskaitīja, cik daudz posta tas nodarījis,
cik jumtus salauzis, cik sētas sabojājis.
Kāds vecs dārznieks tikai noteica:
— Tas pats koks deva ēnu četrdesmit gadus.
— Tad kāpēc tagad posta? — jautāja viņam.
Dārznieks atbildēja:
— Koks nemainījās.
Tikai kļuva lielāks.