Rētas, kuras nav jāslēpj

Vēdas — cilvēks nes sev līdzi piedzīvotā nospiedumus
Vēdiskajā domā sastopams jēdziens saṃskāra — nospiedumi, kurus cilvēkā atstāj pieredze. Mūsu rīcība, pārdzīvojumi un atkārtotie ieradumi neatnāk un nepazūd bez pēdām. Tie piedalās tajā, kā uztveram pasauli un kā uz to reaģējam.Tādēļ sadziedēt nenozīmē izdzēst pagātni.Cilvēks, kurš reiz ticis nodots, var atkal uzticēties, bet viņš vairs nav cilvēks, kurš nekad nav piedzīvojis nodevību. Cilvēks, kurš zaudējis kādu mīļu, var atkal smieties un priecāties, bet tas nenozīmē, ka zaudējums ir pazudis.Atmiņa paliek.Reizēm tā tikai klusi atgādina par sevi.Un varbūt garīgums nesākas ar mēģinājumu kļūt par cilvēku, kuram nekas nesāp. Tas sākas ar spēju ieraudzīt savu ievainojumu, nenoliegt to un tomēr neļaut tam noteikt visu turpmāko dzīvi. Jo sāpes var kļūt par sapratni.Bet tās var kļūt arī par rūgtumu. Cilvēks, kuru reiz pazemoja, var sākt pazemot citus. Tas, kuru pievīla, var pārstāt uzticēties visiem. Tas, kuram pietrūka mīlestības, var kļūt ļoti skops ar mīlestību pret citiem.Tad ievainojums vairs nesāp tikai tam, kurš to saņēma. Tas sāk ceļot tālāk.Varbūt tāpēc viens no lielākajiem spēkiem ir nevis nodzīvot dzīvi bez rētām, bet neļaut savām rētām kļūt par ieroci pret citiem.

Kur rētas redz Džjotiš?
Arī Džjotiš nav vienas planētas, kuru varētu vienkārši nosaukt par rētu planētu.
Fiziskas un emocionālas rētas ir atšķirīgas, un dzimšanas karte vienmēr jāskata kopumā. Tomēr vairākām planētām ir simbolika, kas ļoti skaisti palīdz saprast pašu ievainojuma procesu.
Marss visvairāk saistās ar fizisku ievainojumu — asinīm, griezumiem, traumām, operācijām, apdegumiem. Ja runātu par redzamu rētu uz ķermeņa, Marss būtu viens no pirmajiem, kam pievērstu uzmanību.
Saturns stāsta par to, kas nepazūd vienā dienā. Par sekām, ierobežojumiem, laiku un nepieciešamību iemācīties dzīvot ar to, ko nevaram vienkārši pagriezt atpakaļ. Saturns ne vienmēr sola atgriešanos iepriekšējā stāvoklī. Dažreiz viņa mācība ir daudz vienkāršāka un grūtāka — turpināt.
Ketu nes atdalīšanas un atlaišanas simboliku. Kaut kas tiek pārrauts, kaut kas vairs nevar būt tāds, kāds bijis iepriekš. Tādēļ Ketu tēma labi sasaucas ar brīžiem, kad jāpieņem — veco formu atgūt vairs nevar.
Mēness aizved pie rētām, kuras citi neredz. Tas saistīts ar prātu, emocijām, atmiņu un iekšējās drošības sajūtu. Brūce jau sen var būt aizvērta, bet atmiņa reizēm joprojām iedzeļ.
Rahu savukārt spēj kaut ko pastiprināt un padarīt grūtāk atlaižamu. Prāts var atgriezties pie viena un tā paša notikuma, atkal to izdzīvot un mēģināt atrast atbildi uz jautājumu, uz kuru varbūt pilnīgas atbildes nemaz nav.
Tomēr neviena planēta viena pati nepasaka, par ko cilvēks pēc saviem ievainojumiem kļūs.
Dzimšanas karte var stāstīt par mūsu jutīgajām vietām, dzīves pārbaudījumiem un veidu, kā piedzīvojam notikumus. Taču starp “ar mani tas notika” un “tāds tagad būšu es” vēl paliek ļoti svarīga telpa.Tajā dzīvo mūsu izvēles.

Kad salauzto necenšas noslēpt
Tūkstošiem kilometru no Indijas pavisam citā kultūrā radusies skaista tradīcija, kas ļauj uz rētu paskatīties no cita skatpunkta.
Japānā ir sena keramikas labošanas tehnika — kintsugi.
Saplīsuša trauka plaisas netiek mēģinātas padarīt pilnīgi neredzamas. Tradicionālajā kintsugi tās savieno ar laku, izmantojot metāla pulveri, bieži zeltu. Trauks atkal kļūst lietojams, bet tas vairs neizskatās tā, kā pirms saplīšanas.Un tieši salūzušās vietas tagad var redzēt vislabāk.
Man šajā senajā amatniecības veidā patīk doma, ko no tā varam paņemt cilvēka dzīvei.
Ne jau saplīšana ir skaista.Ne jau sāpes jāpadara romantiskas.Un ne katra nelaime obligāti padara cilvēku gudrāku vai labāku.Skaists ir kaut kas cits — tas, ko cilvēks spēj izdarīt ar vietu, kura reiz salūza.Kintsugi neatgriež trauku pagātnē. Tas nerada ilūziju, ka nekas nav noticis.Tas ļauj tam turpināt savu dzīvi citādam.Rēta nav atvērta brūce.Varbūt tā ir viena no būtiskākajām atšķirībām.Atvērta brūce vēl asiņo.Rēta stāsta, ka kaut kas ir noticis un ķermenis ir mēģinājis to sadziedēt. Arī emocionālajā dzīvē rēta nenozīmē, ka mēs notikušo esam aizmirsuši.Dažreiz atmiņa joprojām iedzeļ.Taču mums vairs nav katru dienu jādzīvo pašā ievainojuma brīdī.Un nav jākaunas, ja pēc piedzīvotā esam kļuvuši citādi.
Koks pēc vētras neataudzē nolauzto zaru tieši tādu pašu. Vietā, kur tas nolūzis, paliek zīme. Koks aug tālāk ap šo vietu, reizēm mainot pat savu formu.Tomēr tas turpina augt.Ar cilvēku var būt līdzīgi.Mēs nevaram nodzīvot dzīvi, neļaujot nevienam mūs ievainot. Nevaram pasargāt sevi no katras vilšanās, nodevības, zaudējuma vai neizteikta vārda.
Taču mums paliek izvēle, ko audzēsim ap savu rētu.
Bailes vai sapratni.
Rūgtumu vai līdzjūtību.
Bruņas vai robežas.
Vēlmi sāpināt pretī vai spēju pateikt: ar mani tas reiz notika, tādēļ es zinu, kā tas sāp, un negribu šo sāpi nodot tālāk.Varbūt tāpēc spēks nav tajā, ka mums nav rētu.
Spēks ir tās sadziedēt.
Drosme — tās neslēpt.
Bet vēl lielāks spēks ir pēc visa piedzīvotā nepalikt ļaunam.
Un varbūt dažas mūsu rētas nav jāaizkrāso.Tās nav mūsu skaistākā daļa un nav arī neglītākā.
Tās vienkārši ir vietas, kur dzīve reiz mūs salauza — un mēs tomēr turpinājām augt.