Sākumā nebija ne zemes, ne debess
Kas ir Riši
Riši (ṛṣi) nav filozofi, priesteri vai rakstnieki mūsdienu izpratnē.
Riši bija redzētāji.
Vēdiskajā tradīcijā tiek uzskatīts, ka:
• Riši neizdomāja Vēdas,
• viņi tās sadzirdēja dziļā klusumā,
• viņu apziņa bija tik smalka, ka spēja uztvert kosmiskos likumus tieši.
Vārds ṛṣi nozīmē:
“tas, kurš redz patiesību” — ne ar acīm, bet ar apziņu.
Tāpēc Vēdas sauc par śruti — “dzirdēto”, nevis uzrakstīto.
Riši bija cilvēki, bet viņi dzīvoja ritmā ar dabu, elpu, debesīm un zemi, un tieši šajā stāvoklī viņiem atklājās Visuma kārtība.
Rigvēda saka ļoti klusu un ļoti drosmīgi:
“Toreiz nebija ne esamības, ne neesamības.
Nebija ne telpas, ne debesu.
Kas kustējās? Kur? Kā?”
Tas nozīmē:
nebija formas, nebija vārdu, nebija atdalījuma.
Bija viens beznosaukuma stāvoklis.
Ne tukšums, ne kaut kas.
Rīši to sauca par Tad Ekam – Tas Viens.
PIRMĀ KUSTĪBA – ILGOŠANĀS
Un tad notika nevis sprādziens, bet impulss.
Rigvēda saka:
“Tajā Vienā radās vēlēšanās.”
Šo vēlēšanos sauc par Kāma.
Ne seksuālā nozīmē. Bet kā pirmā tieksme izpausties.
Apziņa vēlējās sevi piedzīvot.
Tas ir pats svarīgākais punkts:
pasaule neradās no kļūdas vai kritiena. Tā radās no vēlmes būt.
NO APZIŅAS uz ENERĢIJU uz KĀRTĪBU
Kad parādījās šī kustība, radās:
- Tapas – iekšējais karstums, intensitāte
- Rita – kosmiskā kārtība, likums, ritms
- Nāda – skaņa, vibrācija
Rīši teica:
skaņa bija pirms vielas.
No skaņas sāka veidoties struktūra.
PIECI PAMATELEMENTI (Panča Mahābhūta)
Tikai pēc tam, ļoti pakāpeniski, veidojās tas, ko mēs saucam par “materiālo pasauli”:
- Ākāša – telpa (iespēja visam būt)
- Vāyu – kustība, vējš
- Agni – uguns, transformācija
- Āpa – ūdens, plūdums
- Prithvī – zeme, blīvums
Zeme ir pēdējais posms, nevis pirmais.
Tā ir visblīvākā apziņas forma.
KĀ RADĀS ZEME
Zeme (Prithvī) rīšu skatījumā nav “akmens”.
Tā ir apziņa, kas kļuvusi smaga, noturīga, auglīga.
Zeme radās tad, kad apziņa vēlējās:
- stabilitāti
- formu
- vietu, kur dzīvība var augt
Tāpēc Zeme Vēdās ir Māte, ne resurss.
Prithvī nav mirusi. Tā ir dzīva būtne ar savu apziņu.
CILVĒKS UN ZEME
Rīši nekad neredzēja cilvēku atdalītu no Zemes.
Cilvēks tika uzskatīts par:
mikrokosmu, kas sevī nes visu kosmosu.
Tas pats elements, kas radīja zemi, radīja arī miesu.
Tāpēc cilvēks jūt mieru, pieskaroties zemei, kokiem, ūdenim.
Ne romantikas dēļ. Atmiņas dēļ.
UN KAS IR PATS SVARĪGĀKAIS
Rīši beigās saka ko ļoti pazemīgu:
“Varbūt pat tas, kurš sēž visaugstākajās debesīs, nezina, kā tas bija.”
Tas nozīmē:
Radīšana nav stāsts, ko prāts var pilnībā pabeigt.
Tā ir pieredze, ko ikviens var atcerēties klusumā.
