Uzmanības trūkums: ilūzija – jo vairāk darīšu, jo būšu vērtīgāks

Mēs dzīvojam laikā, kur aizņemtība ir kļuvusi par normu. Galvā visu laiku skan saraksts: kas vēl jāizdara, kur vēl jāpaspēj, ko esmu nokavējusi, ko vēl neesmu sākusi. Pat brīžos, kad kaut ko darām, prāts jau ir nākamajā darbā. Un dienas beigās paliek dīvaina sajūta – nogurums ir, bet gandarījuma nav. Kustība ir bijusi, bet sajūta, ka kaut kas tiešām izdarīts, bieži nav.
Es sēžu un skatos logā.
Un klusi jautāju:
— Vai tā ir mana ilūzija? Ka, darot vairāk, es kļūšu vērtīgāka? Vai prāts mani dzen uz priekšu… un kāpēc?
Garsnuķītis piemiedz ar aci, pieglauž savas lielās austiņas un pasmaida:
— Tas ir uzmanības trūkums.
Un viņš apsēžas man blakus, šūpojot kājas.
Uzmanības trūkums ir stāvoklis, kurā darām daudz, bet neesam klātesoši nevienā no darbiem. Tā izskatās kā aktīva dzīve, bet iekšēji tā bieži ir nemiers. Bailes, ka nepaspēsim. Bailes, ka nepietiks. Bailes, ka, ja apstāsimies, paliks tukšums.
— Tukšums no kā? — es jautāju.
Garsnuķītis parausta plecus:
— Tukšums no sevis.
Kad nepadarīto darbu ir daudz, bieži rodas nevis skaidrība, bet sastingums. Prāts skrien pa visiem uzdevumiem reizē, un tieši tāpēc rokas nepieskaras nevienam. Darbi dzīvo galvā kā troksnis, nevis realitātē kā kustība. Un šis troksnis ļoti ātri sāk zagt spēku, prieku un klātbūtni.
— Bet es taču daru tik daudz… — es saku.
Garsnuķītis ar snuķi pieskaras manai rokai:
— Jā. Bet tu bieži neesi tur, kur ir tavas rokas.
Uzmanības trūkums reti ir par darbiem. Biežāk tas ir par iekšējo stāvokli – par uzmanības trūkumu sev, par ieradumu dzīvot saspringumā, par klusu mēģinājumu caur darīšanu nopelnīt savu vērtību. Tad darbi vairs nav vienkārši darbi. Tie kļūst par pierādīšanu. Par bēgšanu. Par atstāšanu sevi novārtā.
— Un ko tad ar to visu iesākt? — es nopūšos.
Garsnuķītis pasmaida vēl plašāk:
— Nesāc ar plānu. Sāc ar sevi.
Un tieši tāpēc risinājums nesākas ar labāku sarakstu. Tas sākas ar citām attiecībām pret sevi.
Pirmais solis ir apstāšanās. Nevis garas meditācijas, bet ļoti vienkārša pauze pirms jebkura darba. Viena elpa. Sajust pēdas. Sajust rokas. Sajust, ka esmu šeit. Kamēr cilvēks nav sevī, viņš nevar būt arī darbā.
— Tik maz? — es jautāju.
— Tik daudz, — Garsnuķītis atbild klusi.
Otrais solis ir apzināta izvēle: “Tagad es darīšu vienu lietu.” Ne labāko. Ne lielāko. Vienu reālu, satveramu darbu. Un šis lēmums sevī ietver arī – citu lietu nolikšanu malā. Ne risināt tās prātā. Ne pārdzīvot. Ne plānot. Tās būs vēlāk. Tagad ir šis.
— Bet neizdarītās lietas kliedz man galvā, — es smejos.
— Lai kliedz, — Garsnuķītis nopietni saka. — Tu vari palikt ar šo.
Trešais solis ir vienkāršs, bet ļoti dziedinošs: darīt līdz būs izdarīts. Ne perfekti, bet līdz galam. Nepabeigtas lietas rada fonā pastāvīgu spriedzi. Katrs pabeigts darbs, pat ļoti mazs, atdod daļu spēka un iekšējās pašcieņas. Tas ir kā salikt sevi kopā no mazām daļām.
Ceturtais solis ir uzmanības sargāšana. Darba laikā neiesaistīties liekās sarunās, ziņās, interneta pārlapošanā, emocionālās tēmās. Ne tāpēc, ka tās būtu sliktas, bet tāpēc, ka tās izrauj no klātbūtnes. Ja prāts aiziet, klusi, bez pārmetumiem, atgriezt to pie kustības, pie tā, ko dara rokas.
— Kā atgriezties pie sevis, — Garsnuķītis piebilst.
Piektais solis ir iekšējās motivācijas maiņa. Darīt nevis, lai ātrāk tiktu vaļā. Nevis, lai kāds novērtētu. Bet darīt sev. Kā attiecības ar sevi. Kā klusu frāzi darbībā: “Es sevi nepametīšu.” Pat visvienkāršākais darbs, darīts ar šo iekšējo nostāju, vairs neiztukšo. Tas sāk piepildīt ar enerģiju un jēgu.
Un pamazām notiek kas ļoti vienkāršs, bet ļoti dziļš. Darbu skaits var nemainīties. Dzīve var palikt tikpat pilna. Bet iekšējā steiga sāk mazināties. Parādās klātbūtne. Parādās pabeigtība. Parādās mierīgs gandarījums, nevis tukšs nogurums.
Es klusēju.
Garsnuķītis arī.
Tad viņš pieglauž austiņas ciešāk un čukst:
— Redzi… tevi nemīl vairāk tad, kad tu dari vairāk.
Tevi sāk mīlēt vairāk tad, kad tu beidz sevi pamest.

Uzmanības trūkuma sēkla ļoti bieži tiek iesēta bērnībā – laikā, kad mēs vēl neprotam sevi noturēt, nomierināt, sajust. Ja toreiz pietrūka drošas klātbūtnes, ja vajadzēja pielāgoties, būt stiprai(am), saprast citus ātrāk nekā sevi, prāts iemācās skriet, pārlekt, darīt vairākas lietas reizē. Tā nav kļūda – tas ir izdzīvošanas veids. Mēs nevaram mainīt pagātni un izdzēst to, kas reiz tika iesēts. Bet mums vienmēr ir klusa, dzīva iespēja – apzināt tagadni. Brīdi, kurā esmu. Kustību, kuru daru. Elpu, kuru ievelku. Tieši šeit sākas pārmaiņa. Nevis pagātnes labošana, bet sevis nepamešana tagad. Kad, neskatoties uz troksni, traucējumiem un impulsiem, es izvēlos pabeigt vienu darbu, palikt ar vienu kustību, vienu mirkli, es nemācu sev koncentrēties. Es mācu sev drošību. Un no šīs drošības uzmanība sāk atgriezties pati.

Mazi stāsti ar odziņu: 🍒

Dzīve nenotiek visos darbos reizē.
Dzīve notiek vienā. Tajā, ko tu dari tieši tagad.
Un tajā brīdī, kad tu patiesi esi tur, kur ir tavas rokas, tu atgriezies sev.
Steiga nenoturot uzmanību sola, ka, darot vairāk, mēs beidzot sajutīsimies pietiekami.
Bet patiesībā pietiekamība rodas nevis no daudzuma, bet no klātbūtnes.