Vēdas – zināšanas par pasaules kārtību

Vēdas nozīmē zināšanas, gudrību. Līdzīgi kā latviešu tautasdziesmas un dzīves ziņa, arī vēdiskie teksti sākotnēji tika nodoti mutvārdu formā, pirms tie tika pierakstīti. Tika uzskatīts, ka tieši skaņai un izrunai piemīt dievišķs spēks.

Un, ja papēta vēdu sanskritu, kļūst redzams, ka tā ir tiešs radinieks senlatviešu valodai:

Deva – Dievs

Mātā – Māte

Vīra – Vīrs

Vāyu – Vējš

Udaka – Ūdens

Dina – Diena

Tri – Trīs

Pat teikums “Kaš tvam asi?” nozīmē to pašu, ko latviski – “Kas tu esi?”

Šos piemērus varētu saukt un saukt, taču mana doma nav pierādīt, ka kāda tauta vai valoda ir svarīgāka par citām. Es gribu pateikt ko citu – mēs visi esam savstarpēji saistīti, kā zvaigznes ar debesīm un mākoņi ar lietu.

Vēdas tiek uzskatītas par senākajiem zināmajiem svētajiem rakstiem indoeiropiešu kultūrā. Tās kalpo par pamatu hinduismam un ir ietekmējušas neskaitāmas filozofijas un garīgās prakses visā pasaulē. Tiek uzskatīts, ka Vēdas nav sarakstījis cilvēks – tās ir sadzirdējuši viedie, riši, dziļā meditācijas stāvoklī.

Vēdiskā astroloģija – Džjotiš

Vēdiskā astroloģija tiek saukta par Džjotiš (Jyotish, Jyotisha).

Jyoti – gaisma, spīdeklis.

Iša – pavēlnieks, Dievs.

Tātad – Gaismas Dievs vai dievišķā gaisma.

Un pats galvenais – tā nav zīlēšana vai pareģošana. Džjotiš dēvē par “Vēdu aci”, jo tās uzdevums ir izgaismot cilvēka dzīves ceļu un palīdzēt ieraudzīt to, kas parasti paliek apslēpts.

Džjotiš ir cieši saistīts ar dharmas un karmas likumiem. Tā neuztver planētas kā likteņa lēmējas, bet gan kā spoguli un pulksteni – tās rāda, kādus augļus mēs šobrīd pļaujam no savām iepriekšējām darbībām.

Būtiskākā atšķirība no Rietumu astroloģijas ir tā, ka Džjotiš izmanto reālās zvaigznāju pozīcijas debesīs. Tāpēc ļoti iespējams, ka pēc vēdiskās astroloģijas Tev ir cita zīme. Atšķirība starp Rietumu un Džjotiš sistēmu ir aptuveni 24 grādi.

Mans redzējums:

Esmu mācījusies gan Rietumu astroloģiju, gan Džjotiš. Un varu godīgi pateikt – sevi es sāku patiesi saprast, studējot Džjotiš.

Tā nav mehāniska mācīšanās. Tās ir sajūtas, planētu izpratne un to integrēšana sevī. Tā ir atbilde uz jautājumu “kāpēc” – īpaši tad, kad dzīvē notikumi atkārtojas atkal un atkal.

Kad cilvēks pamana, ka viens un tas pats scenārijs atgriežas, ir laiks paskatīties sevī. Varbūt notikumi spoguļo mani pašu. Un varbūt ir ejams cits ceļš – dharmas ceļš.

Mazi stāsti ar odziņu: 🍒

“Gaisma, kas nerunā skaļi”

Reiz kāds cilvēks aizgāja pie gudrā un jautāja:

— Pasaki man, kas ar mani notiks nākotnē.

Gudrais klusēja. Ilgi. Tik ilgi, ka cilvēkam kļuva neērti.

— Vai tad tu nezini? — viņš beidzot jautāja.

Gudrais pasmaidīja un iedeva viņam spoguli.

— Skaties.

— Bet es taču sevi jau pazīstu, — cilvēks atteica.

— Vai tiešām? — gudrais mierīgi atbildēja. — Vai tu redzi tikai seju… vai arī to, kas atkārtojas aiz tās?

Cilvēks skatījās spogulī un pēkšņi saprata: neviens viņam nestāstīs pareģojumu. Viņam tika dota iespēja ieraudzīt ceļu.

Un tieši to dara Džjotiš —

nepasaka, kas būs,bet izgaismo, kāpēc tas jau notiek.

Kodols:

Gaisma nesaka neko priekšā. Tā vienkārši ļauj redzēt.

“Debesu spogulis”

Reiz viens cilvēks sēdēja zem nakts debesīm un skaitīja zvaigznes. Viņš jautāja sev:

— Kāpēc viss notiek tieši tā?

Zvaigznes klusēja, bet planētas virs viņa spīdēja kā spoguļi. Katrs spogulis atklāja ne notikumus, bet sajūtas: bailes, prieku, nemieru, mieru…

Cilvēks saprata: nevis debesis nosaka viņa dzīvi, bet rāda, kā viņš pats to izjūt.

Ja viņš vēro savas emocijas, viņš redz ceļu. Ja viņš ignorē spoguli, tas vienkārši atkārtojas.

Kodols:

Planētas nepareģo nākotni. Tās rāda to, kas jau ir tevī, un ļauj to ieraudzīt.

Karma – spogulis, ne sods

Karma nav sods. Karma nav “pareizi” vai “nepareizi”.

Karma ir tas, kā esmu uzbūvēta – kādas iekšējās tendences, paradumi, reakcijas un izvēles nosaka to, kā dzīve atgriežas pie manis.

Karma skaidro nosacījumus: kādi notikumi, cilvēki un situācijas ienāk manā dzīvē, un kā tie atspoguļo manu iepriekšējo rīcību un lēmumus.

Bez apzināšanās karma atkārtojas.

Tas nozīmē, ka mēs bieži redzam dzīvē atkārtojošus scenārijus, attiecību modeļus vai izaicinājumus – tie nav nejauši. Tie ir mūsu iekšējās konstrukcijas spogulis.

Karma nerada vainu, ne sodu. Tā tikai parāda – ļauj redzēt, kur mēs esam, kāda enerģija mūs vada un kā mēs varam izvēlēties apzinātāku ceļu.

Kodolīgāk:

Karma ir gaismas spogulis – tā nerunā par sodu, tikai rāda, kas jau ir iekšēji

Dharma – ceļš iekšējai gaismai

Dharma nav “ko man vajadzētu darīt”.

Dharma nav profesija.

Dharma nav pienākumu saraksts.

Dharma ir potenciāls apziņā, virziens, kurā šī dzīve tiecas nobriest.

Tā nav ārējs spiediens vai noteikumu kopa – tā ir iekšējā dzīvības plūsma, kas rāda, kā mūsu talanti, sajūtas un pieredze var atklāties pilnībā.

Dharma ir ceļš, kurš nes līdzi prieku un sajūtu par dzīves pilnību, nevis tikai pienākumu izpildi.

Tas ir kā stara virziens tumšā telpā – mēs to nevaram piespiest vai uzlikt kā mērķi; mēs to varam tikai pamanīt, klausīties un iet pa to soli pa solim.

Kad cilvēks seko savai Dharmas līnijai, dzīve sāk atgriezties harmonijā: notikumi, cilvēki un sajūtas atbalsta, nevis nospiež. Tas nav “pareizi vai nepareizi” – tas ir mūsu apziņas potenciāla atklājums.

Kodolīgāk:

Dharma nav ārēja prasība. Tā ir ceļš, ko mūsu dzīve vēlas nobriedināt.

Līdzīgi Raksti

  • Ṛta (Rita, Ritms) – Visuma Elpa un Dzīves Ritms

    Mēs dzīvojam pasaulē, kas nekad neguļ. Mūs mudina skriet ātrāk, sasniegt vairāk un kontrolēt neiespējamo. Taču kaut kur dziļi sirdī mēs jūtam – šis skrējiens mūs nogurdina, jo mēs mēģinām peldēt pret straumi. Senie viedie to zināja: mēs neesam atdalīti no lielā Visuma mehānisma. Mēs esam daļa no tā.

  • Trīsvienības Deja

    Vēdas nav tikai seni teksti.
    Tās ir mēģinājums saprast pasaules kārtību.Ne akadēmiski.
    Ne reliģiski.
    Bet cilvēciski.Tās runā par to, kas bija pirms telpas un laika, bet vienlaikus arī par to, kas notiek mūsu ikdienā — kā rodas ideja, kā tā tiek noturēta un kāpēc reizēm viss sabrūk, lai sāktos no jauna.Vēdiskā tradīcija māca skatīties uz dzīvi kā uz procesu, kurā radīšana, uzturēšana un transformācija nav pretstati, bet viena cikla daļas. Šie principi dzīvo dabā, kosmosā un arī mūsos pašos.Šajā sadaļā es dalīšos ar pārdomām par Vēdām un Džjotiš nevis kā par tālu filozofiju, bet kā par dzīvu pieredzi. Par kopsakarībām, kuras var ieraudzīt sevī. Par līdzsvaru, kas nav nekustīgs punkts, bet kustība. Jo, kad mēs sākam redzēt, ka nekas nav atrauts — ne daba, ne dievi, ne cilvēka prāts — dzīve kļūst saprotamāka.Un varbūt arī mierīgāka.

  • Džjotiš ētika: gaisma krustcelēs, nevis spriedums

    Es mācos skatīties.
    Mācos redzēt kopsakarības, nevis spriedumus.
    Mācos klausīties klusumā, nevis meklēt ātras atbildes.
    Mācos Džjotiš kā valodu, nevis kā instrumentu, ar kuru ietekmēt citus.
    Mana balss vēl veidojas.
    Taču skatiens kļūst skaidrāks.
    Un tieši ar šo skatienu es vēlos dalīties — ne kā autoritāte, bet kā cilvēks.

  • Laika Spirāle: Vēdu četri laikmeti no kosmosa līdz sirdij

    Mēs esam pieraduši domāt, ka laiks skrien uz priekšu — kā vilciens pa sliedēm. Vakar bija pagātne, šodien ir tagadne, rīt būs nākotne. Bet senie vēdu viedie skatījās citādi. Viņiem laiks nebija taisna līnija. Tas bija ritms.
    Ritms, kas elpo.
    Ritms, kas paplašinās un savelkas.
    Ritms, kas atspoguļojas ne tikai zvaigžņu kustībā, bet arī cilvēka sirdī.
    Vēdu četri laikmeti — Jugas — nav tikai kosmiska astronomija. Tie ir stāsts par apziņu. Par to, kā tā kļūst smalkāka, tad blīvāka. Kā tā aizmirst un atkal atceras.
    Un varbūt šis stāsts nav tikai par pasauli