Zeme, noslēdzošais posms radīšanas procesā

Zeme ir mūsu pamats, mūsu mājas un mūsu fiziskais ietvars. Ja ūdens ir emocijas un plūdums, tad Zeme ir struktūra, stabilitāte un manifestācija. Tā ir noslēdzošais posms radīšanas procesā – vieta, kur smalkās vibrācijas kļūst taustāmas. Zeme Vēdu skatījumā: Prithvi Tattva
Vēdās Zeme (Prithvi) ir pēdējais no pieciem elementiem (Mahabhutas). Tā rodas, kad iepriekšējie elementi – telpa, gaiss, uguns un ūdens – kļūst blīvi un smagi.
• Mātes tēls: Zeme tiek godāta kā Prithvi Mata – visu dzīvo būtņu māte, kura mūs nes un baro bez nosacījumiem.
• Smarža un Maņas: Vēdiskajā sistēmā Zeme ir saistīta ar degunu un smaržu. Zemes smarža pēc lietus ir pirmā pazīme, ka dzīvība atkal atmostas.
• Muladhara Čakra: Enerģētiski Zeme valda pār pirmo čakru – mūsu saknēm. Tā atbild par izdzīvošanu, drošību un materiālo labklājību. Bez stipras “zemes” mūsos, visas garīgās idejas paliek tikai gaisā karājoties.
Zeme Budisma skatījumā: Pacietība un Liecība
Budismā Zeme ir simbols neizkustināmam mieram un visaugstākajai pacietībai.
• Zeme kā lieciniece: Kad Buda sasniedza apskaidrību un dēmons Māra viņu kārdināja, Buda nepateica ne vārda – viņš vienkārši ar pirkstu galiem pieskārās zemei (Bhumisparsha mudra). Viņš aicināja Zemi būt par liecinieci viņa tiesībām šeit atrasties.
• Līdzsvars: Budisti māca, ka Zeme pieņem visu – gan tīru ūdeni, gan mēslus, gan ziedus, gan akmeņus. Tā nereaģē ar dusmām. Tā māca mums būt “zemējumā” (grounded), lai dzīves vētras mūs neaizpūstu.

Zeme Latvju Dainās un Sentēvu viedumā: Māras zeme

Mūsu senčiem attiecības ar zemi bija fiziski un garīgi nedalāmas. Zeme nebija “īpašums”, tā bija dzīva būtne – Zemes māte.
• Zemes māte: Dainās Zemes māte ir tā, kas mūs sagaida, kad mēs piedzimstam, un paņem savā klēpī, kad mēs aizejam.
“Guli, guli, Zemes māte, / Es tev došu savu miesu; / Es savu dvēselīti / Atdevu Dieviņam.”
• Materiālā svētība (Māra): Latvju mitoloģijā Māra ir materiālās pasaules valdniece. Viņa gādā par govi kūtī, maizi uz galda un bērnu šūpulī. Zeme ir Māras valstība – viss, ko varam aptaustīt, sasmaržot un apēst.
• Zemējums caur darbu: Sentēvi zināja, ka darbs ar zemi – aršana, sēšana, dārza ravēšana – attīra cilvēku. Tas ir veids, kā “nozemēt” smagas domas, atdodot tās melnajai zemei un saņemot pretī mieru.

Mūsu ķermenī Zeme ir viss, kas ir ciets un stabils: kauli, zobi, muskuļi, audu struktūra.
• Kad mūsos ir pārāk daudz Zemes elementa, mēs kļūstam lēni, smagi, ietiepīgi un nespējam mainīties (stagnācija).
• Kad Zemes elementa ir par maz, mēs jūtamies trauksmaini, “lidojam mākoņos”, mums trūkst enerģijas pabeigt iesākto un nav drošības sajūtas par rītdienu.

Praktisks “Zemējums” ikdienai
Ja jūti, ka prāts par daudz skrien un pasaule šķiet nestabila, atceries šo:

1. Pieskaries: Ja iespējams, nostājies ar basām kājām uz zemes vai zāles. Sajūti tās vēsumu un smagumu.
2. Smaržo: Pasmaržo zemi, sūnas vai koka mizu. Smarža ir īsākais ceļš pie Zemes elementa mūsos.
3. Būvē: Dari kaut ko ar rokām – stādi, mīci mīklu, darbojies ar mālu. Tas atgriež tevi materiālajā realitātē.
   Zeme mūs baro, bet mēs esam tie, kas tajā stāda sēklas. Cieņa pret zemi ir pateicība par iespēju “būt” fiziskajā pasaulē.

Mazi stāsti ar odziņu

Mazais zilonītis reiz jautāja:
— Kā radās zeme?
Lielais zilonis paskatījās apkārt — uz kokiem, akmeņiem, klusumu — un teica:
— Sākumā nebija nekā, ko varētu satvert.
Bija telpa… viegla kā elpa.
Tad parādījās kustība, tad siltums, tad plūdums.
— Un zeme?
— Zeme radās tad, kad viss pārējais beidzot apstājās.
Mazais zilonītis pieliecās un ar snuķīti pieskārās zemei.
— Tātad zeme ir miers?
Lielais zilonis pasmaidīja:
— Zeme ir tas, kas paliek… kad viss ir atradis savu vietu.
Mazais zilonītis uz brīdi apklusa
un sajuta, ka zem viņa kājām viss tur.