Par ziloni
Melns, mazs, necils zilonītis —
nosviests kādā kastē par vienu eiro.
Bez ilknīšiem, ar ieplaisājušu galviņu.
Tādu es viņu atradu.
Un kas zina — varbūt tas bija mazais likteņa pieskāriens,
kas klusi pateica:
“Tu vari. Tu dari. Tev izdosies.”
Zilonis mūsu izpratnē ir milzīgs dzīvnieks.
Taču vai zināji, ka tas ir viens no emocionāli un intelektuāli sarežģītākajiem dzīvniekiem uz Zemes?
Tikai daži dzīvnieki spēj saprast, ka spogulī redz sevi, nevis citu īpatni.
Tas nozīmē pašapziņu — spēju apzināties savu Es.
Ziloņa smadzenes sver ap pieciem kilogramiem, tajās ir attīstīta smadzeņu garoza un hipokamps — centri, kas atbild par emocijām un atmiņu.
Zilonis spēj mācīties:
izmantot priekšmetus savām vajadzībām,
ar nolauztu zaru pakasīt muguru,
vai pat ar otu zīmēt.
Ziloņi atceras ceļus uz ūdenskrātuvēm simtiem kilometru attālumā —
pat ja šo ceļu nav mērojuši desmitiem gadu.
Ziloņu sabiedrībā valda matriarhāts.
Baru vada vecākā un gudrākā mātīte.
Viņa ir tā, kura glabā atmiņu, ceļus, ritmus
un nodod zināšanas jaunākajām paaudzēm.
Ziloņu mātes ir neticami rūpīgas.
Zilonēns paliek kopā ar māti daudzus gadus,
taču saikne saglabājas visu mūžu.
Ja mazais paliek par bāreni,
kāda cita ziloņu māte viņu pieņem — bez jautājumiem.
Ziloņi sēro.
Viņi apstājas pie mirušu ciltsbrāļu kauliem,
tos uzmanīgi aptausta ar degunu,
it kā godinot atmiņu.
Viņi jūt līdzi:
ja kāds ir ievainots vai nobijies,
pārējie sapulcējas apkārt,
glāsta ar deguniem
un izdod mierinošas, zemas skaņas.
Ziloņa degunā ir ap četrdesmit tūkstoši muskuļu.
Ar to viņš var pacelt smagu baļķi
un tajā pašā laikā paņemt no zemes
vienu vienīgu zāles stiebriņu.
Deguns ir arī saziņas rīks,
ūdens smidzinātājs,
snorkelēšanas caurule,
smilšu birdinātājs.
Ziloņi sazinās ar infraskaņu —
zemām frekvencēm, ko cilvēka auss nedzird.
Šīs skaņas viņi sajūt ar pēdām,
tā spējot sazināties ar citiem bariem
pat desmit kilometru attālumā.
Zilonis iemieso spēku bez agresijas.
Viņš nekad neuzbrūk pirmais.
Viņā mīt milzīgs spēks,
kas tiek apzināti kontrolēts —
un tā ir augstākā miera forma.
Viņa kustības ir lēnas, pārdomātas, majestātiskas.
Viņš neskrien bezjēdzīgi.
Nekliedz bez iemesla.
Ziloni ir grūti izsist no līdzsvara.
Konfliktus viņi risina ar pieskārieniem
un zemu rūkoņu.
Ziloņa miers sakņojas mīlestībā pret savējiem.
Par ziloni no vēdiskā skatu punkta
Zilonis vienmēr ierodas tur,
kur ceļš ir aizbarikādēts.
Ziloņa gudrība rada mieru.
Un patiesa gudrība vienmēr ved uz iekšēju mieru.
Baltais zilonis ir svēts simbols —
saistīts ar Budas dzimšanu.
Tas iemieso tīrību,
garīgo spēku
un prāta skaidrību,
kas ir miera pamats.
Viņš nebaidās no dubļiem.
Ne no nestabilas zemes.
Ne no vecām bailēm,
kas guļ kā sakaltuši baļķi
gar takas malām.
Zilonis ir tas, kurš atver ceļu,
ko citi — un reizēm arī tu pats — neredzi.
Jo dažkārt sabiedrība, vecāki
un citi cilvēki šo ceļu
ir palīdzējuši nobloķēt.
Viņš iet lēni,
bet viņa solis nav apturams.
Jo viņš nes sevī divas pasaules:
spēka pasauli
un gudrības pasauli.
Viņš nes pamatu un vertikāli,
stingrību un sirdi,
maigumu un noturību.
Tās ir ziloņa divas elpas —
stingrā un maigā —
kas pavada apziņu
cauri pašiem tumšākajiem dūksnājiem.
Un tur, kur mirkli iepriekš bija dubļi,
pamostas lotosa sakne.
Kas ir lotoss
Lotosa augs sāk augt
dūņainā, tumšā purva dibenā.
Taču, paceļoties cauri netīrajam ūdenim,
tas uzzied virspusē —
nevainojami tīrs un skaists.
Lotoss aug tikai tur,
kur ir dubļi.
Tā ir viņa patiesība.
Nesatricināma kā klints.
Nevis bēgt no dubļiem,
bet izaugt tiem cauri —
tas ir lotosa ceļš.
Lotosa dubļi ir mūsu pieķeršanās,
ilūzijas
un ego.
Un lotosa zieds —
tas, protams, esam mēs.
Tur, kur zilonis ir pārgājis pāri,
kāds lotosa zieds pamostas.
Kā saules stars pavasarī.
Taču ir arī ziedi,
kas tā arī nepabāzīs galvu
ārā no dubļiem.
Lotoss tādējādi ir aicinājums:
atzīt savus dubļus,
bet neļaut tiem
sevi noteikt.