Ladus skulptūras Jelgavā

Aprīlis ir kā tilts starp ziemu un pavasari. Tas ir brīdis, kad pavasara starts sākas kā lēns maratons, un tiem, kam trūkst pacietības, šķiet — šis ceļš nekad nebeigsies. Puķkopji un dārznieki nevar nociesties — pirkstos jau jūt zemes saucienu pēc pirmās sēklas. Taču dabas gudrība māca: reizēm vēlāk ir labāk nekā agrāk. Aprīļa naktīs vēl mēdz iezagties viltīgas salnas, kas pārbauda mūsu modrību.

Janvāris ir klusuma mēnesis. Tas atnāk ar vēju, sniegu un mieru, kas neiemidzina, bet modina. Šeit dzīvo ziema — īsta, lēna un patiesa.

Marta atnākšana ir brīdis, kad pasaule aiztur elpu starp divām pasaulēm. Tas ir laiks, kad ziemas klusums sāk lūzt un gaisā parādās tā nemierīgā, dzirkstošā smarža, ko nevar sajaukt ne ar ko citu – pavasara tuvums. Šis mēnesis mums neatnāk viegli un eleganti; tas ir dumpinieks, kurš cīnās ar pēdējiem puteņiem un ledus bruņām, solot, ka gaisma drīz uzvarēs tumsu. Marts mūs aicina ne tikai nomainīt mēteļus uz vieglākiem apģērba gabaliem, bet arī kļūt vērīgākiem, ieklausīties dabas čukstos un saskatīt senās zīmes, kas paslēptas katrā lāstekā un pirmajā cīruļa dziesmā.Piemēram, ja marts ir sauss un saulains, tad zemnieki varēja priecāties – tas solīja auglīgu un bagātu gadu

Februāris ienāk klusi.
Starp ziemu un pavasari.

Mūsu dzīve ir nepārtraukts ceļš uz gaismu. Džjotiš jeb Vēdiskajā astroloģijā Saule nav tikai debesu ķermenis – tā ir Atma, mūsu nemirstīgā dvēsele. Tāpat kā skudriņa Tipa manā bērnības multfilmā neatlaidīgi jautāja, kas ir šī lielā uguns bumba, arī mēs katrs savā sirdī meklējam atbildi uz jautājumu: “Kas es esmu?”
Atma ir mūsu iekšējā saule, kas nekad nenodziest, pat ja to reizēm aizklāj nezināšanas mākoņi. Meklēt patiesību par Sauli nozīmē meklēt patiesību pašam par sevi, jo bez šīs centrālās uguns nav iespējama ne dzīvība, ne apziņa.