Par veļu laiku, piemiņu un mūsu dzīvi

Kopš bērnības atceros, ka mūsu ģimene satikās, lai pieminētu aizgājējus mirušu piemiņas dienā.Pēc tam atgriezāmies mājās, sēdējām pie viena galda un pieminējām tos, kuru mūsu vidū vairs nebija.Tolaik es to neuztvēru kā īpašu garīgu praksi.Tā vienkārši darīja mūsu ģimene.
Tikai vēlāk sāku saprast, ka, ejot pie aizgājušajiem, satikās dzīvie.
Tika izrunāti vārdi, atcerēti notikumi un atkārtoti stāsti, kurus bērni reiz jau bija dzirdējuši, bet pieaugušie joprojām gribēja izstāstīt.
Varbūt tieši tā atmiņa pāriet no vienas paaudzes nākamajā — nevis kā precīzi pierakstīta vēsture, bet kā acu skatiens, roku prasme, dziesma, teiciens vai spēks izturēt.
Dažādas pasaules, līdzīga vajadzība, līdzīgi rituāli.
Latviešiem ir veļu laiks — rudens laiks, kad senajās tradīcijās pieminēja aizgājušos un klāja tiem mielastu. Dažādos Latvijas novados paražas un pat veļu laika ilgums atšķīrās, taču doma par aizgājušo uzņemšanu un pieminēšanu tajās atkārtojas.
Indijā ir Pitru Pakša — senčiem veltīts laiks, kurā ģimenes veic rituālus, piedāvā ūdeni un ēdienu, lūdzas un godina aizgājušos. Arī šeit tradīcijas dažādos Indijas reģionos un ģimenēs atšķiras.

2026. gadā 26. septembrī Indijā sākas — pilnmēness senču piemiņas diena. 27. septembrī ar — pirmo dilstošā Mēness dienu — sākas Pitru Pakša, 15 Mēness dienu senču piemiņas laiks, kas noslēgsies 10. oktobrī ar Sarva Pitru Amavasya — visiem senčiem veltīto jaunmēness dienu.
      Interesanti, šis laiks sākas gandrīz reizē ar latviešu veļu laiku. Tradicionāli tā sākumu visbiežāk saista ar Miķeļiem — 29. septembri — un tas turpinās līdz Mārtiņiem 10. novembrī, lai gan dažādos Latvijas novados veļu laika robežas bijušas atšķirīgas.
      Meksikā Día de Muertos — Mirušo diena — nav tikai skumju laiks. Ģimenes gatavo aizgājušo iecienītos ēdienus, liek ziedus, sveces un citus ziedojumus pie ģimenes altāriem un kapiem. Atmiņa tur var būt krāsaina un dzīva.
      Arī animācijas filma “Coco” daudziem bērniem un pieaugušajiem ir likusi pavisam vienkāršā valodā padomāt par to, kas paliek no cilvēka ģimenes stāstā pēc viņa aiziešanas.
      Šīs tradīcijas nav vienādas, un tās nevajag sapludināt. Katra ir dzimusi savā zemē, ticībā un dzīvesveidā.
      Tomēr tajās varam ieraudzīt vienu ļoti cilvēcisku vajadzību — nepazaudēt saikni ar savām saknēm.
      Vienā vietā aizdedz sveci.
      Citā lej ūdeni.
      Vēl citā noliek aizgājušā fotogrāfiju un viņa mīļāko ēdienu.
      Atšķiras forma, bet žests ir līdzīgs:

Es Tevi atceros.
Es zinu, ka mana dzīve nav sākusies tikai ar mani.
Paldies par to, kas caur Tevi atnācis līdz manīm.

Ko par vecākiem un senčiem stāsta Džjotiš?
Džjotiš cilvēku neuzskata par nošķirtu salu.
Dzimšanas karte sākas ar pašu cilvēku, taču tajā mēs skatāmies arī uz māti, tēvu, ģimeni, mājām, dzimtu un to, ko esam saņēmuši, pirms vēl spējam kaut ko izvēlēties paši.
Mēness ir viens no galvenajiem mātes, prāta, emocionālās pasaules un barošanas simboliem.
Saule simbolizē tēvu, dzīvības spēku, pašapziņu un autoritāti.
Taču tas nenozīmē, ka Mēness ir pati māte vai Saule — pats tēvs. Tie ir simboli, ar kuru palīdzību Džjotiš tradīcijā mēģina saprast arī to, kā vecāku dotais turpina dzīvot cilvēkā.
Un tam pat nav nepieciešama astroloģija, lai mēs to reizēm ieraudzītu.
Mūsu attiecības ar vecākiem nebeidzas brīdī, kad viņu vairs nav.
Mēs turpinām sarunāties ar viņiem savās atmiņās, atkārtot viņu paradumus, nest viņu atstātās sāpes vai turpināt to, ko viņi nav paspējuši pabeigt.
Dažreiz mantojam māju. Dažreiz bailes. Dažreiz abus.
Dažreiz roku prasmi. Dažreiz klusēšanu.
Dažreiz spēju mīlēt. Dažreiz uzdevumu iemācīties mīlēt citādi.
Pieminēt senčus man nenozīmē apgalvot, ka viss, ko viņi darīja, bija pareizi.
Tas nozīmē atzīt, ka viņu dzīve kaut kādā veidā turpinās manējā.
Es drīkstu saglabāt viņu spēku, neturpinot viņu bailes.
Es drīkstu godāt dzimtu, neattaisnojot tās kļūdas.
Es drīkstu pateikties par dzīvību un vienlaikus izvēlēties dažus savus dzīves stāstus rakstīt citādi.
Vai piemiņas sveci aizdedzam mirušajiem vai sev?
Varbūt abiem.
Aizgājušajiem mēs to aizdedzam kā klusu pateicību.
Dzīvajiem — lai uz brīdi apstātos, atcerētos un ieraudzītu, ko nesam sevī.
Svece nemaina pagātni. Tā neatved cilvēku atpakaļ un neatbild uz visiem jautājumiem.
Taču tās mazā liesma rada vietu, kurā mīlestība drīkst pastāvēt līdzās skumjām, pateicība — līdzās sāpēm un piedošana — līdzās tam, ko nevaram aizmirst.
Varbūt tāpēc cilvēki dažādās pasaules malās turpina pieminēt savus aizgājušos.
Ne tikai tādēļ, lai mirušie netiktu aizmirsti, bet arī tādēļ, lai dzīvie neaizmirstu, no kurienes viņi nāk un ko vēlas nest tālāk.
Mēs aizdedzam sveci tumsā.
Ne tāpēc, ka spējam izgaismot visu ceļu starp dzīvajiem un mirušajiem.
Bet tāpēc, ka ar vienu mazu liesmu pietiek, lai ieraudzītu vietu, kuru viņi atstājuši mūsos.