• Prāta mieram – Zilonis

    Šo lasījumu vari klausīties tad,kad gribas apstāties.Vakarā, ejot gulēt.Dienā, kad ir par daudz domu.Vai vienkārši fonā ,lai pasaule kļūtu nedaudz klusāka.Tev nekas nav jāsaprot un nekas nav jādara pareizi.Ja domas aizklīst — tas ir labi.Ja aizmiedz — tas ir labi.Ja tikai klausies ar vienu ausi — arī tas ir labi.Šis ir laiks bez uzdevumiem.Bez prasībām.Bez steigas.Šeit nav jādomā par rītdienu.Un nav jāatrisina šodiena.Vienkārši paliec.Elpo,un ļauj vārdam un klusumam darīt savu darbu.

  • Februāra rituāls

    Februāris nav tikai par romantiku.
    Tas ir par attiecībām — ar sevi, ar dzīvi, ar to, ko izvēlamies nest tālāk.
    Es sagatavoju rituālu atbilstoši mēnesim un dienas nedēļām, kā arī balstoties uz tradīcijām, kas tika ievērotas senatnē un arī mūsdienās, mēs esam daba un dabas ritmi ir mūsos.

  • Uzmanības trūkums: ilūzija – jo vairāk darīšu, jo būšu vērtīgāks

    Ir dienas, kad mēs kustamies bez apstāšanās. Darām, domājam, plānojam, atbildam, skrienam no viena uzdevuma pie otra. Un tomēr – jo vairāk darām, jo biežāk iekšā parādās tukšums. Nogurums bez piepildījuma. Sajūta, ka laiks ir pagājis, bet es pati tajā neesmu īsti bijusi.
    Šī nav stāsts par slinkumu. Un ne par disciplīnas trūkumu. Šis ir stāsts par uzmanību. Par to, kā mēs to pazaudējam, kāpēc prāts skrien ātrāk par rokām, un kāpēc tik daudzi no mums dzīvo pastāvīgā “vēl jāizdara” sajūtā, pat tad, kad darbi nekad nebeidzas.
    Šis ir stāsts par ilūziju, ka, darot vairāk, mēs kļūsim vērtīgāki. Ka aizņemtība mūs pasargās. Ka kustība aizpildīs tukšumu. Un par kluso iespēju atgriezties — nevis pie perfektas dzīves, bet pie sevis tajā.

  • Par ziloni

    Ne visi spēki ienāk ar troksni.
    Daži ienāk lēni.
    Tā, ka tos gandrīz nepamana.
    Zilonis nepierāda savu spēku.
    Viņš vienkārši ir.
    Un reizēm tieši tas,
    kas šķiet smagnējs un lēns,
    nes sevī visdziļāko mieru.

  • Par burām un kontroles ilūziju

    Dažreiz mēs domājam, ka dzīvē pietrūkst zināšanu, pareizu padomu vai vēl viena plāna.
    Bet visbiežāk pietrūkst godīgas sarunas — ar sevi.Šis ir viens no tiem brīžiem, kad es apstājos, apsēžos pie galda un ļauju sev uzdot jautājumu, no kura parasti bēgam:
    vai es tiešām visu varu kontrolēt?
    Atbilde atnāca nevis kā formula, bet kā saruna.
    Klusā, mierīgā balsī.
    Ar Garsnuķīti.

  • Garīgums kā dzīvesveids

    Es ilgi klusēju.
    Skatījos, klausījos un mēģināju saprast, kur beidzas vārdi un kur sākas patiesība.
    Jo arvien biežāk redzu, kā par garīgumu runā skaļi, bet dzīvo citādi.

    Šis nav uzbrukums un nav mācība.
    Tas ir mans kluss skatījums — par to, kas paliek, kad noņem lomas, titulus un skaistas frāzes.
    Par garīgumu, kas nav bizness, bet dzīvesveids.

  • Pirmā ilūzija – robežu neesamība

    Robežu nenovilkšana bieži nav vājums.
    Tā ir ilūzija, ka, ja būsi labs(a), Tevi mīlēs.
    Kad robežas parādās, daži cilvēki pazūd.
    Ne tāpēc, ka Tu kļūsti auksta,
    bet tāpēc, ka viņi bija pieraduši pie Tevis bez robežām.
    Robežas nav atteikšanās no mīlestības.
    Tās ir atteikšanās no ilūzijas, ka mīlestība ir jānopelna.

  • Lūgšana kā stāvoklis

    Lūgšana kā stāvoklis
    Šis nav stāsts par reliģiju.
    Šis nav stāsts par pareizajiem rituāliem, pareizajām mantrām vai pareizo ceļu.
    Šis ir stāsts par stāvokli.
    Garīgums sākas nevis tad, kad cilvēks kaut kam pievienojas, bet tad, kad viņš apstājas.
    Kad elpa kļūst dziļāka.
    Kad prāts uz brīdi apklust.
    Kad sirds vairs necīnās.
    Lūgšana, mantra, gavēnis, kalpošana, darbs, klusums – tās ir tikai formas.
    Patiesā būtība ir vibrācija, ar kuru mēs darām visvienkāršākās lietas.
    Miers dziedina ātrāk nekā vārdi.
    Apziņa – ātrāk nekā brīnumi.
    Šajā telpā nebūs dogmu un piederības.
    Šeit ir vieta klusumam, domai, dabai, dvēselei un pieredzei.
    Jo svētvieta nav ārpus mums.
    Tā pārvietojas kopā ar mūsu apziņu.
    Garīgums nav bizness.
    Tas nav statuss.
    Tas ir stāvoklis, kurā cilvēks atgriežas pie sevis.

  • Nosacījumi rituāla veikšanai

    Rituāls nav tikai darbību kopums vai skaisti vārdi. Tas ir apzinātas enerģijas virzīšanas ceļš, kur cilvēks sakārto savu iekšējo stāvokli un attiecības ar pasauli. Tas nav atkarīgs no sveces, amuleta vai ārēja “guru”, bet no tava nodoma, klātbūtnes un miera. Ikviens var veikt rituālus, un vienkārši ikdienas darbi – tēja, elpa, pateicība – var būt dziļi un dziedinoši.

    Tomēr dziļākajā līmenī spējīgi ir tikai daži – tie, kuri saprot, ka spēks nav ārpusē, bet tevī pašā, un ka rituāls ir instruments, nevis maģija.

  • Vētra

    Šī meditācija nav par mieru.
    Tā ir par skaidrību.
    Par to brīdi, kad ķermenī kļūst par šauru vecajam.
    Kad dvēsele grib elpot plašāk.
    Kad sirds saka: pietiek.
    Vētra nāk nevis, lai salauztu,
    bet lai aizpūstu lieko
    un atstātu būtisko.
    Lai sapurinātu.
    Lai atmodinātu.
    Lai iedvesmotu kustību uz priekšu.
    Ja tu esi gatavs palaist to, kas vairs neesi tu,
    šī telpa ir tev.