Sena budistu – Trīs patiesību prakse

Ir diennakts mirkļi, kuriem Austrumu gudrie jau pirms gadu tūkstošiem pievērsa īpašu uzmanību. Laiks pirms saullēkta un pāreja starp gaismu un tumsu tika uzskatīti par brīžiem, kad ārējais troksnis norimst un cilvēkam kļūst vieglāk sadzirdēt pašam sevi.

Mēs bieži dzīvojam ilūzijā, ka iemīlēšanās ir galamērķis. Ka tajā brīdī, kad sirds sāk pukstēt straujāk un pasaule sašaurinās līdz viena cilvēka tēlam, mēs esam atraduši “to vienīgo”.

Lūgšana kā stāvoklis
Šis nav stāsts par reliģiju.
Šis nav stāsts par pareizajiem rituāliem, pareizajām mantrām vai pareizo ceļu.
Šis ir stāsts par stāvokli.
Garīgums sākas nevis tad, kad cilvēks kaut kam pievienojas, bet tad, kad viņš apstājas.
Kad elpa kļūst dziļāka.
Kad prāts uz brīdi apklust.
Kad sirds vairs necīnās.
Lūgšana, mantra, gavēnis, kalpošana, darbs, klusums – tās ir tikai formas.
Patiesā būtība ir vibrācija, ar kuru mēs darām visvienkāršākās lietas.
Miers dziedina ātrāk nekā vārdi.
Apziņa – ātrāk nekā brīnumi.
Šajā telpā nebūs dogmu un piederības.
Šeit ir vieta klusumam, domai, dabai, dvēselei un pieredzei.
Jo svētvieta nav ārpus mums.
Tā pārvietojas kopā ar mūsu apziņu.
Garīgums nav bizness.
Tas nav statuss.
Tas ir stāvoklis, kurā cilvēks atgriežas pie sevis.

Mīlestība nav tikai klusa jūra un bezgalīga saskaņa; tā ir dzīva sastapšanās starp divām atšķirīgām pasaulēm, pieredzēm un sirdsbalsīm. Pat visciešākajās attiecībās reizēm uzvirmo vētras, taču nevis miers bez strīdiem nosaka laulības stiprumu, bet gan mūsu drosme pēc katras sadursmes atkal un atkal būvēt tiltu vienam pie otra. Tā ir prasme saudzēt otru pat tad, kad pašam sāp, un spēja nepazaudēt cieņu brīžos, kad vārdi kļūst asi.

Bieži vien frāze “man nepatīk iet pie ārsta” slēpj daudz dziļākus procesus nekā vienkāršu nepatiku pret medicīnas iestādēm. Ja mēs ielūkojamies šajās bailēs vērīgāk, mēs redzam, ka tā ir tieša sastapšanās ar nezināmo un eksistenciālu jautājumu: “Kas būs, ja es uzzināšu kaut ko tādu, kam neesmu gatavs?”