|

Saules un Mēness cikli, ko ievēro vēdiskā astroloģija un ar to arī viss sākas

Vēdiskais kalendārs ir lunisolārs, kas nozīmē — tas saskaņo Saules kustību ar Mēness fāzēm. Saules gads sākas brīdī, kad Saule ieiet Auna zīmē (Mesha Sankranti), kas parasti iekrīt ap 14. aprīli.
Savukārt Mēness gads sākas ar pirmo jauno mēnesi pēc pavasara ekvinokcijas.
• Uttarajana —laiks, kad Saule virzās uz ziemeļiem.
To uzskata par gaismas ceļu, kas ir labvēlīgs jauniem sākumiem, darbībai un garīgai izaugsmei.
• Dakšinajana — laiks, kad Saule virzās uz dienvidiem.
Tas ir introspekcijas, iekšējā darba un senču godināšanas periods.
Pančanga — pieci laika elementi
Katru dienu džjotišā raksturo pieci pamatelementi, kas kopā veido Pančangu — dzīvo laika karti:
Vāra (diena)
Nedēļas diena, kuru pārvalda konkrēta planēta (piemēram, otrdiena — Marsa diena).
• Tithi (Mēness diena)
Mēness fāze. Mēnesī ir 30 tithi —
15 augošajā (Shukla Paksha) un 15 dilstošajā (Krishna Paksha).
• Nakšatra (zvaigznājs)
Viens no 27 Mēness zvaigznājiem. Tā ir dienas emocionālā kvalitāte — tās “dvēsele”.
• Joga (savienojums)
Saules un Mēness pozīciju kombinācija, kas nosaka dienas kopējo enerģiju.
• Karana (puse no tithi)
Parāda, cik viegli vai grūti ir veikt konkrētas darbības.
Mazie un lielie cikli
Laiks vēdiskajā skatījumā nav tikai mēnešu virkne. Gads ir daļa no lielāka ritma — Samvatsara, 60 gadu cikla, kur katram gadam ir savs raksturs un nozīme. Un vēl plašāk — mēs dzīvojam Kali Jugā, vienā no četriem lielajiem laikmetiem.
Tas ir laiks, kurā ir daudz materiālisma un izaicinājumu, bet arī iespēja apzināti mosties

Mazi stāsti ar odziņu: 🍒

Mazais zilonītis reiz jautāja:
” Kā es varu saprast, kad ir īstais laiks rīkoties?”
Zilonis paskatījās debesīs un teica:
“Skaties ne tikai uz to, ko dari…”
bet kad tu to dari.
Zilonītis brīdi padomāja un pasmaidīja:
“Tad sanāk, ka laiks arī runā?”
“Jā, — atbildēja zilonis, — tikai klusāk nekā cilvēki.”
Un tie, kas iemācās klausīties, sāk dzīvot vieglāk.

Līdzīgi Raksti

  • Par varu, naudu un ilūziju, ka paši esam svēti

    Daži jautājumi neatnāk no grāmatām. Tie neatnāk arī no sāpēm, bet piedzimst klusumā vai vienkārši vērojot cilvēkus – kā mēs runājam un kā izmantojam viens otru sīkumos. Kā nosodām tos, kuriem ir vara. Un tad kādā brīdī rodas doma, tik klusa, ka gandrīz bail to izteikt: varbūt nauda un vara cilvēku nebojā, varbūt tā tikai parāda, kas jau pašā cilvēkā ir. Un varbūt jautājums nav par viņiem, varbūt jautājums ir par mums.

  • Rētas, kuras nav jāslēpj

    Ir rētas, kuras redz visi. Un ir tādas, par kurām zinām tikai mēs paši.Dažas paliek pēc operācijas, kritiena vai nelaimes gadījuma. Citas neatstāj nevienu zīmi uz ķermeņa, bet reizēm pietiek ar vienu vārdu, cilvēku vai pazīstamu situāciju, lai tās atkal uz mirkli iedzeltu.
    Varbūt tāpēc jautājums nav tikai par to, kā sadziedēt rētu.Daudz grūtāks jautājums ir — ko mēs darām ar sevi pēc tam, kad esam sadziedējuši tās?

  • Par burām un kontroles ilūziju

    Dažreiz mēs domājam, ka dzīvē pietrūkst zināšanu, pareizu padomu vai vēl viena plāna.
    Bet visbiežāk pietrūkst godīgas sarunas — ar sevi.Šis ir viens no tiem brīžiem, kad es apstājos, apsēžos pie galda un ļauju sev uzdot jautājumu, no kura parasti bēgam:
    vai es tiešām visu varu kontrolēt?
    Atbilde atnāca nevis kā formula, bet kā saruna.
    Klusā, mierīgā balsī.
    Ar Garsnuķīti.

  • Trīsvienības Deja

    Vēdas nav tikai seni teksti.
    Tās ir mēģinājums saprast pasaules kārtību.Ne akadēmiski.
    Ne reliģiski.
    Bet cilvēciski.Tās runā par to, kas bija pirms telpas un laika, bet vienlaikus arī par to, kas notiek mūsu ikdienā — kā rodas ideja, kā tā tiek noturēta un kāpēc reizēm viss sabrūk, lai sāktos no jauna.Vēdiskā tradīcija māca skatīties uz dzīvi kā uz procesu, kurā radīšana, uzturēšana un transformācija nav pretstati, bet viena cikla daļas. Šie principi dzīvo dabā, kosmosā un arī mūsos pašos.Šajā sadaļā es dalīšos ar pārdomām par Vēdām un Džjotiš nevis kā par tālu filozofiju, bet kā par dzīvu pieredzi. Par kopsakarībām, kuras var ieraudzīt sevī. Par līdzsvaru, kas nav nekustīgs punkts, bet kustība. Jo, kad mēs sākam redzēt, ka nekas nav atrauts — ne daba, ne dievi, ne cilvēka prāts — dzīve kļūst saprotamāka.Un varbūt arī mierīgāka.