Vēdas nav tikai seni teksti.
Tās ir mēģinājums saprast pasaules kārtību.Ne akadēmiski.
Ne reliģiski.
Bet cilvēciski.Tās runā par to, kas bija pirms telpas un laika, bet vienlaikus arī par to, kas notiek mūsu ikdienā — kā rodas ideja, kā tā tiek noturēta un kāpēc reizēm viss sabrūk, lai sāktos no jauna.Vēdiskā tradīcija māca skatīties uz dzīvi kā uz procesu, kurā radīšana, uzturēšana un transformācija nav pretstati, bet viena cikla daļas. Šie principi dzīvo dabā, kosmosā un arī mūsos pašos.Šajā sadaļā es dalīšos ar pārdomām par Vēdām un Džjotiš nevis kā par tālu filozofiju, bet kā par dzīvu pieredzi. Par kopsakarībām, kuras var ieraudzīt sevī. Par līdzsvaru, kas nav nekustīgs punkts, bet kustība. Jo, kad mēs sākam redzēt, ka nekas nav atrauts — ne daba, ne dievi, ne cilvēka prāts — dzīve kļūst saprotamāka.Un varbūt arī mierīgāka.

Es mācos skatīties.
Mācos redzēt kopsakarības, nevis spriedumus.
Mācos klausīties klusumā, nevis meklēt ātras atbildes.
Mācos Džjotiš kā valodu, nevis kā instrumentu, ar kuru ietekmēt citus.
Mana balss vēl veidojas.
Taču skatiens kļūst skaidrāks.
Un tieši ar šo skatienu es vēlos dalīties — ne kā autoritāte, bet kā cilvēks.

Sākumā nebija stāsta.
Nebija reliģijas.
Nebija pat jautājuma “kā?”.

Bija klusums — tik pilns, ka no tā varēja piedzimt viss.

Senie Riši klausījās šo klusumu.
Ne ar ausīm, bet ar apziņu.
Un viņi uzdrošinājās pateikt to, ko prāts parasti baidās atzīt.