Mēs dzīvojam pasaulē, kas nekad neguļ. Mūs mudina skriet ātrāk, sasniegt vairāk un kontrolēt neiespējamo. Taču kaut kur dziļi sirdī mēs jūtam – šis skrējiens mūs nogurdina, jo mēs mēģinām peldēt pret straumi. Senie viedie to zināja: mēs neesam atdalīti no lielā Visuma mehānisma. Mēs esam daļa no tā.

Daba darbojas ciklos: elpa, gadalaiki, Mēness fāzes. Nedēļa ir instruments, kas palīdz mums “nesajukt” un nesadedzināt sevi, piedāvājot ritmu haosa vietā. Planētas nav tikai akmeņi kosmosā, bet gan mūsu iekšējās arhetipiskās enerģijas.

Vēdas nav tikai seni teksti.
Tās ir mēģinājums saprast pasaules kārtību.Ne akadēmiski.
Ne reliģiski.
Bet cilvēciski.Tās runā par to, kas bija pirms telpas un laika, bet vienlaikus arī par to, kas notiek mūsu ikdienā — kā rodas ideja, kā tā tiek noturēta un kāpēc reizēm viss sabrūk, lai sāktos no jauna.Vēdiskā tradīcija māca skatīties uz dzīvi kā uz procesu, kurā radīšana, uzturēšana un transformācija nav pretstati, bet viena cikla daļas. Šie principi dzīvo dabā, kosmosā un arī mūsos pašos.Šajā sadaļā es dalīšos ar pārdomām par Vēdām un Džjotiš nevis kā par tālu filozofiju, bet kā par dzīvu pieredzi. Par kopsakarībām, kuras var ieraudzīt sevī. Par līdzsvaru, kas nav nekustīgs punkts, bet kustība. Jo, kad mēs sākam redzēt, ka nekas nav atrauts — ne daba, ne dievi, ne cilvēka prāts — dzīve kļūst saprotamāka.Un varbūt arī mierīgāka.