Par akmeņiem, ko nesam līdzi
Reizēm diena paiet mierīgi, bet kāds viens teikums spēj izkustināt sirdi.
Un mēs paši brīnāmies – kāpēc tas tik ļoti ietekmē?
Kāpēc vienkāršs salīdzinājums var padarīt mūs mazākus?
|
🐘“Mans miers ir mans pamats, un mana diplomātija ir mans spēks.”🐘 |
Reizēm diena paiet mierīgi, bet kāds viens teikums spēj izkustināt sirdi.
Un mēs paši brīnāmies – kāpēc tas tik ļoti ietekmē?
Kāpēc vienkāršs salīdzinājums var padarīt mūs mazākus?
Ir dienas, kad mēs skrienam.Un ir dienas, kad dzīve pati mūs apstādina.
Ceturtdiena ir viena no tām. Pēc kustības, pēc domām, pēc nemiera atnāk plašums.It kā vējš vairs nesteigtos, bet kļūtu dziļš un mierīgs.
Šī ir diena, kad mēs vairs nemeklējam tikai informāciju.Mēs sākam meklēt jēgu.Kad mēs ļaujam sev elpot lēnāk,kaut kas mūsos atveras.Un mēs sākam just, ka neesam vieni savā ceļā.Guru diena atgādina, ka dzīve nav tikai tas, ko mēs saprotam.Tā ir arī tas, kam mēs uzticamies.Šodien nav jāzina visas atbildes.
Pietiek būt, elpot un klausīties
Mēs dzīvojam pasaulē, kas nekad neguļ. Mūs mudina skriet ātrāk, sasniegt vairāk un kontrolēt neiespējamo. Taču kaut kur dziļi sirdī mēs jūtam – šis skrējiens mūs nogurdina, jo mēs mēģinām peldēt pret straumi. Senie viedie to zināja: mēs neesam atdalīti no lielā Visuma mehānisma. Mēs esam daļa no tā.
Trešdiena iezīmē pāreju no Otrdienas tīrās rīcības uz intelektuālo skaidrību.Trešdiena ir merkura diena. Merkura dienā gaiss kļūst par prātu, gaiss nes informāciju ,tas savieno cilvēkus, idejas, pasaules,bet, kad tā kļūst par daudz, mēs jūtam trauksmi,kad pa maz mēs sastingstam.
Daba darbojas ciklos: elpa, gadalaiki, Mēness fāzes. Nedēļa ir instruments, kas palīdz mums “nesajukt” un nesadedzināt sevi, piedāvājot ritmu haosa vietā. Planētas nav tikai akmeņi kosmosā, bet gan mūsu iekšējās arhetipiskās enerģijas.
Otrdiena pārvērš iekšējo klusumu par pirmo impulsu, pirmo vārdu un pirmo drosmīgo soli uz priekšu, nabaidies no tā, ej un dari, jo Tu patiesi vari.
Reizēm mēs pazaudējam savu pulsu aiz tūkstoš uzdevumiem un svešām gaidām. Tad šķiet, ka mēs esam nepareizi. Bet patiesībā mēs esam tikai izkrituši no ritma. Šis ieraksts ir domāts tiem brīžiem, kad vajag vienkārši apsēsties un sajust, ka Tu esi dabas daļa. Tev nav jākļūst par citu cilvēku. Tev ir tikai jāatceras tas vecais, mierīgais ‘es’, kurš zina, ka rīts nav domāts steidzīgai domāšanai, vakars aktīvu probēmu risināšanai
Cilvēki vienmēr ir meklējuši simbolus. Dabā, debesīs, kokos, ūdeņos.
Un reizēm — pavisam klusi — savā kumodes atvilktnē. Zilonis ir atgādinājums par to, ka var būt liels un varens, bet tajā pašā laikā – neizsakāmi iejūtīgs un trausls, nezaudējot savu viedumu. Kad Tavā telpā ienāk zilonis, kas iedvesmo, Tu radi sev mazu, bet jaudīgu “spēka salu”.
Vai ledus ir ilūzija, jā un nē. Ledus ir reāls, bet, kad temperatūra mainās, ledus pazūd, taču ūdens nē. Vēdu skatījumā tas ir ļoti svarīgs piemērs. Materiālā pasaule nav “neesoša”, tā ir mainīga. Tā ir forma, kas nepārtraukti pārtop, vai ir jēga pieķerties formai? Ledus saka: “Es esmu ciets, esmu pastāvīgs.” Taču saule pasmaida, un tas kļūst par ūdeni. Un tikai nedaudz un tas kļūs par tvaiku. Forma mainās, bet būtība paliek. Vēl Jelgavā ir iespēja izbaudīt ledus mākslu, kur katra skulptūra ir kā meditācija.
Emocijas ir enerģija kustībā: Tāpat kā gaiss kustina ūdeni, lai tas nesasmaktu, emociju izpaušana pasargā mūs no saspringuma un trauksmes.
“Debesu cikli nav tikai skaitļi un pozīcijas kartē – tā ir dzīva enerģija, kurā mēs visi elpojam. 17. februāra Saules aptumsums un Jaunmēness (Amāvāsja) ir laiks, kad apstāties un ieklausīties savā iekšējā klusumā. Šis brīdis neprasa lielus vārdus vai sarežģītas darbības, bet gan patiesu nodomu. Ja jūti, ka ir laiks atlaist veco un skaidri iezīmēt savu ceļu, aicinu tevi uz nelielu, bet jaudīgu praksi ar sarkanās lapas nodomu. Tas palīdzēs saskaņot tavu personīgo gribu ar šī laika viedo enerģiju.”
“2026. gada 17. februāris nav vienkārši kārtējais jaunmēneša sākums. Šis jaunmēness Amāvāsja sakrīt ar Saules aptumsumu, veidojot spēcīgu karmisku slieksni. Piedāvāju ieskatīties 17.februāra astroloģiskajā kartē un galvenajos akcentos, kuriem vērts pievērst uzmanību.”
Vēdas nav tikai seni teksti.
Tās ir mēģinājums saprast pasaules kārtību.Ne akadēmiski.
Ne reliģiski.
Bet cilvēciski.Tās runā par to, kas bija pirms telpas un laika, bet vienlaikus arī par to, kas notiek mūsu ikdienā — kā rodas ideja, kā tā tiek noturēta un kāpēc reizēm viss sabrūk, lai sāktos no jauna.Vēdiskā tradīcija māca skatīties uz dzīvi kā uz procesu, kurā radīšana, uzturēšana un transformācija nav pretstati, bet viena cikla daļas. Šie principi dzīvo dabā, kosmosā un arī mūsos pašos.Šajā sadaļā es dalīšos ar pārdomām par Vēdām un Džjotiš nevis kā par tālu filozofiju, bet kā par dzīvu pieredzi. Par kopsakarībām, kuras var ieraudzīt sevī. Par līdzsvaru, kas nav nekustīgs punkts, bet kustība. Jo, kad mēs sākam redzēt, ka nekas nav atrauts — ne daba, ne dievi, ne cilvēka prāts — dzīve kļūst saprotamāka.Un varbūt arī mierīgāka.
Jaunībā šķiet, ka mīlestībai atnāk kā zibens.
Ar trīcošām rokām, negulētām naktīm un tauriņiem vēderā.
Toreiz mēs to saucām par likteni.
Vēlāk dzīve iemāca ko citu.
Īstā mīlestība nekrīt no debesīm.
Tā aug lēni.
Kā koks.
Kā māja.
Kā pavards, kurš deg gadiem.
Un tikai tad sākas patiesais stāsts.
Šī prakse nav par pareizu elpošanu.
Tā ir par atgriešanos kustībā, kad gaiss ir iestrēdzis
un prāts mēģina visu atrisināt viens pats. kad sajūta saka, lieciet mani mierā, varbūt ir vērts tomēr izkustēties, jo gaisa ir par maz un tas ir nedaudz”saskābis”.