|
🐘“Mans miers ir mans pamats, un mana diplomātija ir mans spēks.”🐘 |
Ja tu saskaries ar trauksmi, nemieru vai to, ko mūsdienās dēvē par veģetatīvo distoniju, zini – tava veģetatīvā nervu sistēma vienkārši ir nogurusi no nemitīgas “skriešanas”. Tā meklē mieru, bet prāts piedāvā tikai jaunas un jaunas diagnozes.Kamēr mēs sēžam telpās un mēģinām “izdomāt”, kā justies labāk, mūsu ķermenis patiesībā lūdz ko daudz vienkāršāku — kustību, elpu un telpu.
Latviešu tautas dzīves ziņas un vēdiskajā skatījumā satraukums nav vājums vai rakstura īpašība.Tas ir iestrēdzis gaisa plūdums ķermenī.Kad gaiss nevar brīvi kustēties,elpa kļūst sekla,domas sāk skriet un ķermenis meklē mieru, pats nezinot kur.Tāpēc satraukumu ne vienmēr dziedē domas.Bieži to dziedē kustība, elpa un atvērta telpa.
Šī meditācija nav paredzēta, lai aizbēgtu no sevis.
Tā ir paredzēta, lai atgrieztos.
Mēs bieži dzīvojam galvā, domās, pienākumos,
un pamazām pazūdam no sava ķermeņa.
Šī ir klusa pauze,
kur nekas nav jāsasniedz
un nekas nav jāizmaina.
Tikai uzmanība.
Tikai elpa.
Tikai klātbūtne.
Ja šobrīd jūti nogurumu, spriedzi vai esi neuzmanīgs,
tas ir labs brīdis apstāties.
Ļauj šai meditācijai palīdzēt tev
maigi atgriezties sevī.
Ir brīži, kad dzīve šķiet skaļa, saraustīta un bez ritma.
Mēs darām daudz, domājam daudz, steidzamies — un tomēr jūtamies haotiski darbos.
Ieteikumi kā apstādināt sevi,
Lai atgrieztos savā dabiskajā ritmā.
Dažreiz pietiek ar īsu pauzi, vienu elpu, vienu atgādinājumu —
un viss atkal nostājas savās vietās.
Es mācos skatīties.
Mācos redzēt kopsakarības, nevis spriedumus.
Mācos klausīties klusumā, nevis meklēt ātras atbildes.
Mācos Džjotiš kā valodu, nevis kā instrumentu, ar kuru ietekmēt citus.
Mana balss vēl veidojas.
Taču skatiens kļūst skaidrāks.
Un tieši ar šo skatienu es vēlos dalīties — ne kā autoritāte, bet kā cilvēks.
Sākumā nebija stāsta.
Nebija reliģijas.
Nebija pat jautājuma “kā?”.
Bija klusums — tik pilns, ka no tā varēja piedzimt viss.
Senie Riši klausījās šo klusumu.
Ne ar ausīm, bet ar apziņu.
Un viņi uzdrošinājās pateikt to, ko prāts parasti baidās atzīt.
Mēs bieži runājam par bērniem skaitļos – pabalstos, iespējās, nākotnes drošībā.
Bet vēdiskā gudrība atgādina ko pavisam citu:
bērns nav rezultāts, nav projekts un nav aprēķins.
Viņš ir dvēsele, kas ienāk ģimenē ar savu karmisko ceļu.
Ar uzdevumu ne tikai dzīvot, bet arī dziedināt.
Un, kamēr mēs domājam, kā dot vairāk,
Garsnuķītis Ganeša klusām klausās un smaida –
jo patiesais spēks vienmēr ir bijis mīlestībā un klātbūtnē.
Šo lasījumu vari klausīties tad,kad gribas apstāties.Vakarā, ejot gulēt.Dienā, kad ir par daudz domu.Vai vienkārši fonā ,lai pasaule kļūtu nedaudz klusāka.Tev nekas nav jāsaprot un nekas nav jādara pareizi.Ja domas aizklīst — tas ir labi.Ja aizmiedz — tas ir labi.Ja tikai klausies ar vienu ausi — arī tas ir labi.Šis ir laiks bez uzdevumiem.Bez prasībām.Bez steigas.Šeit nav jādomā par rītdienu.Un nav jāatrisina šodiena.Vienkārši paliec.Elpo,un ļauj vārdam un klusumam darīt savu darbu.
Februāris nav tikai par romantiku.
Tas ir par attiecībām — ar sevi, ar dzīvi, ar to, ko izvēlamies nest tālāk.
Es sagatavoju rituālu atbilstoši mēnesim un dienas nedēļām, kā arī balstoties uz tradīcijām, kas tika ievērotas senatnē un arī mūsdienās, mēs esam daba un dabas ritmi ir mūsos.
Februāris ienāk klusi.
Starp ziemu un pavasari.
Ir dienas, kad mēs kustamies bez apstāšanās. Darām, domājam, plānojam, atbildam, skrienam no viena uzdevuma pie otra. Un tomēr – jo vairāk darām, jo biežāk iekšā parādās tukšums. Nogurums bez piepildījuma. Sajūta, ka laiks ir pagājis, bet es pati tajā neesmu īsti bijusi.
Šī nav stāsts par slinkumu. Un ne par disciplīnas trūkumu. Šis ir stāsts par uzmanību. Par to, kā mēs to pazaudējam, kāpēc prāts skrien ātrāk par rokām, un kāpēc tik daudzi no mums dzīvo pastāvīgā “vēl jāizdara” sajūtā, pat tad, kad darbi nekad nebeidzas.
Šis ir stāsts par ilūziju, ka, darot vairāk, mēs kļūsim vērtīgāki. Ka aizņemtība mūs pasargās. Ka kustība aizpildīs tukšumu. Un par kluso iespēju atgriezties — nevis pie perfektas dzīves, bet pie sevis tajā.
Ne visi spēki ienāk ar troksni.
Daži ienāk lēni.
Tā, ka tos gandrīz nepamana.
Zilonis nepierāda savu spēku.
Viņš vienkārši ir.
Un reizēm tieši tas,
kas šķiet smagnējs un lēns,
nes sevī visdziļāko mieru.
Pirms bija vārdi, bija klusums.
Un klusumam bija vajadzīga vieta, kur atskanēt, tā radās telpa.
Telpa nav tukšums.
Tā glabā atmiņu, sajūtas un nospiedumus.
Attīrot telpu, mēs atbrīvojam vietu sev.
Ja rodas sajūta, ka rituāls ir vajadzīgs,
tas jau ir īstais brīdis.Telpa nav jānomaina, tā ik pa laikam ir jāiztīra no visa liekā un jāattīra.Attīrot tai jāsakoncentrējas, jāielaiž sevī klusums un jāsakārto domas.
Dažreiz mēs domājam, ka dzīvē pietrūkst zināšanu, pareizu padomu vai vēl viena plāna.
Bet visbiežāk pietrūkst godīgas sarunas — ar sevi.Šis ir viens no tiem brīžiem, kad es apstājos, apsēžos pie galda un ļauju sev uzdot jautājumu, no kura parasti bēgam:
vai es tiešām visu varu kontrolēt?
Atbilde atnāca nevis kā formula, bet kā saruna.
Klusā, mierīgā balsī.
Ar Garsnuķīti.