|
🐘“Mans miers ir mans pamats, un mana diplomātija ir mans spēks.”🐘 |
Daži jautājumi neatnāk no grāmatām. Tie neatnāk arī no sāpēm, bet piedzimst klusumā vai vienkārši vērojot cilvēkus – kā mēs runājam un kā izmantojam viens otru sīkumos. Kā nosodām tos, kuriem ir vara. Un tad kādā brīdī rodas doma, tik klusa, ka gandrīz bail to izteikt: varbūt nauda un vara cilvēku nebojā, varbūt tā tikai parāda, kas jau pašā cilvēkā ir. Un varbūt jautājums nav par viņiem, varbūt jautājums ir par mums.
Es mācos skatīties.
Mācos redzēt kopsakarības, nevis spriedumus.
Mācos klausīties klusumā, nevis meklēt ātras atbildes.
Mācos Džjotiš kā valodu, nevis kā instrumentu, ar kuru ietekmēt citus.
Mana balss vēl veidojas.
Taču skatiens kļūst skaidrāks.
Un tieši ar šo skatienu es vēlos dalīties — ne kā autoritāte, bet kā cilvēks.
Sākumā nebija stāsta.
Nebija reliģijas.
Nebija pat jautājuma “kā?”.
Bija klusums — tik pilns, ka no tā varēja piedzimt viss.
Senie Riši klausījās šo klusumu.
Ne ar ausīm, bet ar apziņu.
Un viņi uzdrošinājās pateikt to, ko prāts parasti baidās atzīt.
Mēs bieži runājam par bērniem skaitļos – pabalstos, iespējās, nākotnes drošībā.
Bet vēdiskā gudrība atgādina ko pavisam citu:
bērns nav rezultāts, nav projekts un nav aprēķins.
Viņš ir dvēsele, kas ienāk ģimenē ar savu karmisko ceļu.
Ar uzdevumu ne tikai dzīvot, bet arī dziedināt.
Un, kamēr mēs domājam, kā dot vairāk,
Garsnuķītis Ganeša klusām klausās un smaida –
jo patiesais spēks vienmēr ir bijis mīlestībā un klātbūtnē.
Šo lasījumu vari klausīties tad,kad gribas apstāties.Vakarā, ejot gulēt.Dienā, kad ir par daudz domu.Vai vienkārši fonā ,lai pasaule kļūtu nedaudz klusāka.Tev nekas nav jāsaprot un nekas nav jādara pareizi.Ja domas aizklīst — tas ir labi.Ja aizmiedz — tas ir labi.Ja tikai klausies ar vienu ausi — arī tas ir labi.Šis ir laiks bez uzdevumiem.Bez prasībām.Bez steigas.Šeit nav jādomā par rītdienu.Un nav jāatrisina šodiena.Vienkārši paliec.Elpo,un ļauj vārdam un klusumam darīt savu darbu.
Februāris nav tikai par romantiku.
Tas ir par attiecībām — ar sevi, ar dzīvi, ar to, ko izvēlamies nest tālāk.
Es sagatavoju rituālu atbilstoši mēnesim un dienas nedēļām, kā arī balstoties uz tradīcijām, kas tika ievērotas senatnē un arī mūsdienās, mēs esam daba un dabas ritmi ir mūsos.
Februāris ienāk klusi.
Starp ziemu un pavasari.
Ir dienas, kad mēs kustamies bez apstāšanās. Darām, domājam, plānojam, atbildam, skrienam no viena uzdevuma pie otra. Un tomēr – jo vairāk darām, jo biežāk iekšā parādās tukšums. Nogurums bez piepildījuma. Sajūta, ka laiks ir pagājis, bet es pati tajā neesmu īsti bijusi.
Šī nav stāsts par slinkumu. Un ne par disciplīnas trūkumu. Šis ir stāsts par uzmanību. Par to, kā mēs to pazaudējam, kāpēc prāts skrien ātrāk par rokām, un kāpēc tik daudzi no mums dzīvo pastāvīgā “vēl jāizdara” sajūtā, pat tad, kad darbi nekad nebeidzas.
Šis ir stāsts par ilūziju, ka, darot vairāk, mēs kļūsim vērtīgāki. Ka aizņemtība mūs pasargās. Ka kustība aizpildīs tukšumu. Un par kluso iespēju atgriezties — nevis pie perfektas dzīves, bet pie sevis tajā.
Ne visi spēki ienāk ar troksni.
Daži ienāk lēni.
Tā, ka tos gandrīz nepamana.
Zilonis nepierāda savu spēku.
Viņš vienkārši ir.
Un reizēm tieši tas,
kas šķiet smagnējs un lēns,
nes sevī visdziļāko mieru.
Pirms bija vārdi, bija klusums.
Un klusumam bija vajadzīga vieta, kur atskanēt, tā radās telpa.
Telpa nav tukšums.
Tā glabā atmiņu, sajūtas un nospiedumus.
Attīrot telpu, mēs atbrīvojam vietu sev.
Ja rodas sajūta, ka rituāls ir vajadzīgs,
tas jau ir īstais brīdis.Telpa nav jānomaina, tā ik pa laikam ir jāiztīra no visa liekā un jāattīra.Attīrot tai jāsakoncentrējas, jāielaiž sevī klusums un jāsakārto domas.
Dažreiz mēs domājam, ka dzīvē pietrūkst zināšanu, pareizu padomu vai vēl viena plāna.
Bet visbiežāk pietrūkst godīgas sarunas — ar sevi.Šis ir viens no tiem brīžiem, kad es apstājos, apsēžos pie galda un ļauju sev uzdot jautājumu, no kura parasti bēgam:
vai es tiešām visu varu kontrolēt?
Atbilde atnāca nevis kā formula, bet kā saruna.
Klusā, mierīgā balsī.
Ar Garsnuķīti.
Tu neesi atsevišķs, tu esi daļa no klusās un mūžīgās telpas, jo telpa ir bez robežām, telpā glabājas informācija – AKASHA
Es ilgi klusēju.
Skatījos, klausījos un mēģināju saprast, kur beidzas vārdi un kur sākas patiesība.
Jo arvien biežāk redzu, kā par garīgumu runā skaļi, bet dzīvo citādi.
Šis nav uzbrukums un nav mācība.
Tas ir mans kluss skatījums — par to, kas paliek, kad noņem lomas, titulus un skaistas frāzes.
Par garīgumu, kas nav bizness, bet dzīvesveids.
Robežu nenovilkšana bieži nav vājums.
Tā ir ilūzija, ka, ja būsi labs(a), Tevi mīlēs.
Kad robežas parādās, daži cilvēki pazūd.
Ne tāpēc, ka Tu kļūsti auksta,
bet tāpēc, ka viņi bija pieraduši pie Tevis bez robežām.
Robežas nav atteikšanās no mīlestības.
Tās ir atteikšanās no ilūzijas, ka mīlestība ir jānopelna.